Darbs ārzemēs VS mīļotais

Latvijā arī var būt lieliski piedāvājumi un ne sliktāks atalgojums. Ja justu patiesi, ka tas cilvēks ir man, tad noteikti nepamestu dēļ darba piedāvājuma ārzemēs, un ja tevi grib aizvilināt uz ārzemēm strādāt, tad gan jau arī šeit kādu ieineteresēsi, jo droši, ka tev ir labas valodu zināšanas, izglītība.

Gurri, runa jau nav par darbu .. šeit man ir darbs, un nav no tiem sliktākajiem, bet man liekas, ka tur padzīvot būtu lieliska pieredze, kaut kas jauns..bet lai vai kā, es savu dzīvesbiedru neatstāšu, man vienkārši ir neliels gruzons par to. :)

Nu nezinu.. vai tad tiešām nebūs iespējas satikties un braukt ciemos??
Man vsp šķiet, ka pa lielam mēs pārāk daudz dzīvi pakārtojam citiem un aizmirstam par sevi, saviem sapņiem.. Varbūt ir kāds veids kā rasts kompromisu, varbūt formalitātes ilgtermiņā var nokārtot? vai regulāri apciemot... jo ja tas Tevi jau tagad grauž, tad pēc tam būs vēl klāt sirdsapziņas pārmetumi, ka neizmantoji iespēju.. un skaties, ka dusmu brīžos vēl nesāc to pārmest mīļotajam...
7reizes visu apdomā un tikai tad izšķiries ko darīt...
Veiksmi ;)

Domāju, ka labāk tomēr izmantot šādas iespējas. Manuprāt, tu vēlāk nožēlosi, ka neaizbrauci. Varbūt mīļotais ar laiku arī atrastu iespēju pārcelties dzīvot pie tevis (ja vien pēc zināma laika tas joprojām būtu aktuāli)

Nav viegli, bet domāju, ka mēs paši sev esam vienīgi un galvenie, tavs dzīvesdraugs ir tikai papildinājums, tāpēc ir jādara viss, kas pilnveido tevi, jo es vienmēr domāju, ka nekas nav mūžīgs, arī vīrieši un attiecības. Ja kādreiz šķirsies, ļoti nožēlosi, ka nedevies uz ārzemēm pamēģinat. Vienmēr var atteikties un atgriezties!

Ja jau mīlestība ir tik stipra,kā Tu saki, tad mierīgi kādu laiku var tā padzīvot. Varbūt satuvināsieties. Man mans draugs tiešām nebūtu pirmajā plānā, man svarīgāks ir darbs un izaugsme.
Labāk nožēlot to ko izdarīji, nevis to ko neizdarīji.

Kurā valstī Tev piedāvā?

Manuprāt, attālums attiecības padara tikai spēcīgākas.

Manuprāt, attālums attiecības padara tikai spēcīgākas.

Ļoti mērenās devās. Vismaz no manas pieredzes. Jā, it kā no sākuma tā šķiet, bet jo vairāk, jo sliktāk. Ir tā, ka beigās satiec to cilvēku un iekšēji tāda jocīga sajūta, kā daļēji viņu vairs nepazītu. Pēc laika viss sakārtojas pa vietām, bet tā vai tā, tas nav veiksmīgākais variants ilgstošām attiecībām.

_paris, tas ir no manas pieredzes. Mums gads šķirtiem noteikti bija ļoti labs pārbaudījums (arī lai saprastu, ka vairāk neko tādu nevēlamies, protams).

Nedomāju ka tas tas labākais gadijums kā aizbraukt prom un cerēt ka tad kad atbrauks atpakaļ, tevi gaidīs tas pats cilvēks un nebūs neko sastrādajis!

Bet brauc, brauc es tevi varu sagaidīt atpakaļ..

Es nebrauktu, jo no pieredzes saku, ka attālums kaitē attiecībām. Bet varbūt, ka katram pārim ir citādi, jo mēs esam dažādi.

Bet atkal...Ja jau tu viņam arī neesi meitene, ar ko viņš iet tusēt tikai 5dienās, kāpēc viņš arī nevar kaut kā pielāgoties tev? Atrast kompromisu kopā ar Tevi? Es ieteiktu braukt jau minēto iemeslu dēļ

Lāsma, es domāju to jums ir nopietni jāpārrunā abiem kopā. Izvērtēt visu situāciju racionāli, apskatot dažādu rīcību varbūtējās sekas.
1) Vai viņš pieļauj iespēju vispār pārcelties uz dzīvi uz ārzemēm?
2) Vai šeit viņam ir stabils darbs?
3) Vai ārzemēs tev patiesi būs tas darbs un varēsi uzturēt arī viņu (jo saprotams, ka otrs cilvēks, kurš brauc līdzi nevarēs uzreiz strādāt, ja vien vēlme nav grīdas berzt)?
4) Vai tu brauktu uz ārzemēm uz kādu periodu (~gadu) vai gribētu tur arī palikt?

Braukt vai nebraukt uz ārzemēm ir jūsu abu izvēle, ja jau jums ir nopietnas attiecības.
Pastāv dažnedažādi vairanti un to iespējamās sekas. Tāpat arī bieži vien mīlestību stiprina arī attiecības ar attālumu, ja vien šis laika periods nav pārlieku ilgstošs (abi zin, kad tas beigsies) un jūtas ir spēcīgas.

Man ir tieši tāda pati situācija... bet lēmumu kā nespēju, tā nespēju pieņemt...