Nesavtīga mīlestība

Jā, es, manuprāt, spēju.. Piemēram, domājot, ka, ja es justu, ka nespēju dot viņam visu, ko viņš ir pelnījis un zinātu, ka kāda cita spēj.. Es spētu nebūt egoistiska un viņu palaist.

Protams.

nesavtīga mīlestība manu prāt varētu būt tik tā pirmā mīlestība kārtīgi, jo tad vel mēs nezinām ko īsti meklējam un kas mums svarīgs. Toties vēlāk jau sākas konkrētu cilvēku meklēšana, piemēram kas strādā, ir labs ar bērniem vai patīk gatavot. Lai cik nesavtīgi es cenšos atrast cilvēku tomēr tīri jau instinktīvi atrodas tādi kas man ar prasībām atbilst. Jo lūk vairs nespētu būt kopā ar cilvēku kurš piemēram dzīvo tik vecākiem uz kakla un neko nedara un tādā garā.

Kas īsti ir nesavtīga mīlestība? Jā, es mīlu savu mīļoto, bet tajā pašā laikā es no viņa sagaidu elementāru cieņu un mīlestību.

missjoker - viedi vārdi , lieliski pateikts!

Manuprāt, nesavtīga mīlestība mums ir pret mūsu bērniem. Jo no vīrieša mēs kaut ko gaidam, kaut ko gribam. Mīlēt nesavtīgi ir dot savu mīlestību, bet neprasīt neko pretī! Vai tiešam mīlat savu vīrieti un negaidat no viņa neko? Uzmanību? Laiku? Dažas naudu? Uzticību?

Tad jau sanāk, ka arī pret bērniem nevar būt pilnīgi nesavtīga mīlestība - tāpat visi vecāki, vairāk vai mazāk, sagaida, ka viņu bērns būs tāds, kādu viņu ir iedomājušies, viņš piepildis cerības un palīdzēs nākotnē. Protams, visi bērni tiek mīlēti tādi, kādi viņi ir, bet tomēr arī uz viņiem tiek liktas cerības.

Man loti gribetos, lai man pret manejo butu tada miestiba...
Lai spetu dot vinam visu, ko ir pelnijis, pretii neko negaidot...
Bet ka es jutu, ka vins sak vairak dzivot man, nevis sev, man vajag vel vairak un vairak...
Es tiesam gribu iemacities nebut tik nezrligi privatipasnieciski egoistiska...ka???

Te jau sāk izveidoties divas nometnes:
1) Sievietes, kas pirmkārt vērtē vīrietī cilvēku ar miesu un dvēseli
2) Sievietes, kas pirmkārt skatās uz to, kas vīrietim pieder

Pirmās spēj izjust beznosacījumu mīlestību, otrās tā arī iespējams nekad to nepiedzīvos .. skumīgi, bet fakts.

Pats es uzskatu, ka spēju dot beznosacījumu mīlestību, tiesa tas nāk tikai gadu gaitā un nebūt ne uzreiz, jo ļoti lēni ielaižu kādu savā sirdī un tik pat lēni no turienes kādu ir dabūt laukā ..

es nesavtiigi nespeetu miileet laikam nevienu. neesmu no taam, kuraam patiik pashuzupureeties. visam ir sava robezja. arii miilestiibai pret vecaakiem, beerniem un viirieshiem. pret kaadu taa robezja var buut elastiigaaka, bet nekad taadaa liimenii, lai vareetu teikt - lai kas notiktu, tas manas juutas nemainiis.

Elīza Liels paldies.

Man tāda mīlestība ir bijusi tiki pret vecmammu, bet diemžēl viņa pirms gada nomira.
No vecākiem es gaidu sapratni, atbalstu. Vēlos, lai viņi attaisno manas cerības, un lai es attaisnotu viņu cerības. Ar brāli tāpat.
Ar draugu arī. Man ir priekšstats kādām jābūt mūsu attiecībām, kādiem nosacījumiem jāizpildās, lai es varētu mīlētu. Un tad es daru lietas, lai viss būtu tā kā esmu iedomājusies, ja tā nenotiek seko vilšanās.
Bet ar vecmammu man tā nebija. Man no viņas neko nevajadzēja. Viņai no manis arī. Mums vienkārši patika būt blakus, neko negaidot, bet zinot, ka mīlam viena otru. Pietika sadot plaukstas un tā sajūta bija tik jūtama. Redzot viņu bija gaišāka diena. Man patika viņai palīdzēt vienkārši tāpat, no labas sirds. Pat ravēšana sagādāja prieku, jo ravēju VIŅAI.
Mamma nekad nesaprata, kā tā var būt, ka mājās mani vagā ar piespiešanu varēja dabūt, bet pie vecmamma, nē. Savā ziņā pat greizsirdīga bija.
Bet to sajūtu nemaz nevar aprakstīt. Tāda tīra mīlestība. Kad atceros vecmammu, domas tik gaiša kļūst. Un skumjas.

Te jau sāk izveidoties divas nometnes:
1) Sievietes, kas pirmkārt vērtē vīrietī cilvēku ar miesu un dvēseli
2) Sievietes, kas pirmkārt skatās uz to, kas vīrietim pieder

Pirmās spēj izjust beznosacījumu mīlestību, otrās tā arī iespējams nekad to nepiedzīvos .. skumīgi, bet fakts.

perfekti teikts.

Tā mīlu savu vīrieti. Un netaisos to mainīt.

Winterra

1) Sievietes, kas pirmkārt vērtē vīrietī cilvēku ar miesu un dvēseli

Tā ar jau ir sava veida prasība, lai dvēsele nebūtu "netīra" vai kaut kā uz to pusi.

2) Sievietes, kas pirmkārt skatās uz to, kas vīrietim pieder

Pirmkārt gan es saktos uz vīrieti pašu, bet atvaino ja ir puisis kas garīgi ir visskaistākais, bet nespēj ne pirkstiņa pacelt vai kaut kā tā, nu tad tas jau ar neder parasti :D

^^,
varu Tev ļoti piekrist.

Ļoti daudz esmu novērojusi, ka cilvēki iemīl otra cilvēka izskatu, prestižu, karjeru ... visu, kas saistīts ar viņu, bet ne VIŅU PAŠU.
Bet, piemēram, no savas pieredzes saku, ka tikai pēc 7 gadiem varu teikt, ka savu vīrieti mīlu nesavtīgi. Pirms tam bija savādāk ... es viņu mīlēju, bet nevarēju daudzas lietas pieņemt viņā pašā un viņa dzīvē. Bet tagad no sirds varu teikt - lai kas notiktu, lai ko viņš darītu, manas jūtas nekas to vairs nemainīs.
Varbūt, lai spētu savu vīrieti/sievieti nesavtīgi milēt, ir vajadzīgs laiks jūsu jūtām?

1) Sievietes, kas pirmkārt vērtē vīrietī cilvēku ar miesu un dvēseli
2) Sievietes, kas pirmkārt skatās uz to, kas vīrietim pieder

kaapeec uzreiz ir jaapin iekshaa mantiskais? te ar to nav nekaada sakara. liekaas, dazi ir palaidushi garaam pashu definiiciju par nesavtiigu miilestiibu. nesavtiiga miilestiiba ietver ne tikai doshanu, negaidot nekaa pretii, bet arii bezgaliigu piedoshanu un otra cilveeka pienjemshanu pat tad, ja vinjsh dara jums nepienjemamas lietas.
cik no jums var likt roku uz sirds un teikt, ka piedotu roku palaishanu, kraapshanu, meloshanu, gjimenes pakljaushanu nevajadziigiem riskiem savu iegribu deelj, noziegumus? cik no jums turpinaatu miileet, ja miiljotais nogalinaatu nevainiigu cilveeku, saaktu staigaat apkaart sievieshu dreebees, lietot smagaas narkotikas, jums sagaadaatu taadas probleemas, ka vinja deelj zaudeetu draugus, darbu un pajumti?