Atvērties!

Tā diametrāli jau uz sitienu nekas nenotiek, bet, kopš pārvācos, sāku studēt, noteikti esmu kļuvusi drošāka, komunikablāka.

Es noteikti varu teikt ,ka tiesi tajaa laikaa ,kad atbraucu uz Ameriku, saaku mainiities - tiesi sajaa jomaa-ko par mani domaas ...!Tas man taa patiik,ka vairs nekad par to neuztraucos!Laikam loti ietekmeejusi cilveeki,ar kuriem satiekos,dziivoju kopaa.

Atceros, pamatskolas laika man bija klasesbiedrene, kura bija loti klusa un bikla. Ir pagajusi vairaki gadi un vina ir palikusi tik atverta - iet cilvekos un ir izmacijusies uz juristiem. Skiet, lai stradatu par labu juristu, ko vina ari dara ir jabut tadam kas nav uz mutes kritis. Sakuma neticeju, bet tiesam, viss ir iespejams.
Es pati agrak biju loti atverta u.tml, bet kaut ka gadiem ejot esmu palikusi ieravusies sevi..gruti izskaidrot kadel.. bet kopuma viss ir iespejams! tas biklums ir tikai jamegina mest zeme un jaatrod istie cilveki rinki

Man veel naakusi klaat otra interesanta iipasiiba-es varu buut loti labaa noskanaa ,esot tikai ar sevi-noteikti nav jaabuut daudz draugiem,pazinaam ,lai justos labi!:)

es neteiktu, ka esmu kļuvusi atvērtāka, jo to es saprotu mazliet savādāk.
Bet noteikti komunikablāka. Un to ma iemācija (vai vienkārši nācās tādai kļūt) darbs. Vnk nav izvēles- jākomunicē ar ļoti daudz un dažādiem cilvēkiem. Pilnīgi jūtu, ka, lai arī pagājuši daži mēneši, varu runāt ar jebkuru un nebaidos tik ļoti.

Jā, ir tāda pieredze un to patiešām maina darbs - ja ikdienā nākas komunicēt ar miljons cilvēkiem, sarunāt, parunāt, pierunāt, tad tiešām visas barjeras tiek lauztas un tu arī sadzīvē kļūsti par lielu pļāpu. :-D

Par darbu es jums piekrītu! Kopš strādāju esmu kļuvusi komunikablāka, taču ārpus darba jūtu to mazo rūķīti, kurš čukst austiņā ko par mani padomās? Vai es neizskatos muļķīgi?
Es domāju, ka jāsakārto iekšējā pasaule, jāapklusina tas rūķēns, tikai nezinu, kā īsti pārvarēt savu nedrošību.

Var mainīties, galvenais ar sevi ir strādāt tīri pašiedvesmošanas, psiholoģiskā ziņā. Labi tad, ja tev apkārt ir cilvēki, kas iedrošina tevi un tu jūties stabili, tad ir vieglāk atbrīvoties no tā "ko par mani padomās". Man bija tā, kā aprakstīja supatrupa, skolā biju klusa un bikla, ar iekšējo potenciālu, bet sava kautrīguma un pārlieku lielās pietātes dēļ, nebiju drosmīga, kaut gan brīžiem vajadzēja būt. Viss mainījās, kad vidusskolā sapazinos nu jau ar savu vīru, kas būtiski mainīja manu pašvērtējumu, tāpat ar jurisprudences sfēra, gan studiju gadi, gan darbs.
Viss, viss ir tā ietekmējis, ka pilnīgi droši esmu liels pretstats tam, kāda raksturā biju tad un tagad. U nē, nav bravurība, bet gan tieši tas pašvērtējums audzis, kad tu apzinies savu vērtību, to, ko tu dari utt. :)

Jā, es mainos noteikti. Domas par to, ko par mani padomās, esmu nomainījusi uz "tā ir mana dzīve", "kad tad vēl", "kāpēc gan ne" utjp banāliem, bet labiem teicieniem. Darbs ar sevi, sevis apzināšanās, pieņemšana... Tik ļoti svarīgi ir saprast, ka tu patiešām tāda esi viena un īpaša, ka tavas domas ir vērtīgas to atšķirībā no citu uzskatiem, ka ir pareizi izrādīt nepatiku tāpat kā izrādīt prieku.
Tā izteiktu sāku mainīties pēc darba dabūšanas un pēc lieliska, piedzīvojumiem bagāta ceļojuma. Tur es sevi patiešām pieņēmu, un nokrita visas sienas. Varbūt sāc darīt ko tādu, ko nu nekādīgi nespēj sevi iedomāties darām. Paplašini robežas un izpaudies. Tā ir milzīga bauda :)