Manuprāt, pats kodols ir tajā, ka cilvēks, kurš neuztver izglītību par nepieciešamību mūsdienās, vienkārši ir samierinājies ar savu niecīgumu. Kā primāts.
"Kas tad es? Kam man tas? Vai tad esmu kāds direktors? Man jau pietiek ar to, kas ir..." - pilnīgi iedomājos tādu cilvēku.
Nav pat svarīgi, vai tu ar to vidējo, augstāko vai vairākām augstākajām, kaut kur augstu "sēdi" vai tev maksā labu piķi, cik svarīga ir tā pašapziņa. Un tā pašapziņa vai nu ir, vai tās nav.
Tāpēc kādam pietiek ar 9 klasēm, kādam nepietiek ar doktora grādu...
Nevar visi gribēt attīstīties. Saprātīgam, uz pašizaugsmi tendētam cilvēkam pat prātā neienāktu apspriest nopietnībā to, vai ar 9 klasēm šodien ir pietiekami vai nē.
Protams, ja vērtē izglītību pēc tā, kāda ir varbūtība ar 9 klasēm kaut kur labi iekārtoties, tad tur pastāv tik subjektīvas lietas, kuras apspriest pat nav vērts. Kādam ir savs paaudžu bizness, kur automātiski neatkarīgi no izglītības, puiku vai meiteni paņem darbā, u.tml.
Un cilvēks var būt augstu ticis savā biznesā, bet var neredzēt neko vairāk par to savu biznesu. Pirkšana-pārdošana-krāpšana un viss. Kur aitas-tur cirpēji un viss.
Bet pajautā tādam cilvēkam, kas ir Votergeita, stāvēs kā auns un nezinās ko atbildēt.