Sveikas, meitenes!
Sākšu ar to, ka šis man ir melnais periods.. labu laiku jūtos tā.. nekā. Būtībā nedzīvoju, bet eksistēju. Pamostos no rīta, kaut kā pārlaižu dienu un dodos gulēt.
Mācos augstskolā - 2. kursā. Pašlaik nāk termiņi virsū - ir vairāki apjomīgi darbi, kas jāpaveic, bet es vienkārši nevaru.. Nevaru pieķerties, nevaru sakoncentrēties.. Jūtos tik drausmīgi, jo pa dienu neizdaru neko produktīvu.
Arī attiecības ar apkārtējiem nav tās labākās. Dzīvoju koju tipa dzīvoklī. Negribu iedziļināties sīkumos, bet ik pa laikam izdzirdu kādu repliku vērstu savā virzienā. Pārsvarā tas ir par sīkumiem, bet vienalga tā naidīgā attieksme nav patīkama, turklāt man nav spēka kaut ko strīdēties pretī, liekas - labāk ātrāk ''pārlaist pār galvu'' lai aizmirstas un viss ieiet vecajās sliedēs.
Reizēm liekas, ka man nav neviena, kas atbalsta. Jūtos ''iesviesta'' lielajā dzīvē bez jebkāda atpakaļceļa. Bet tik ļoti gribas savu dzīvi savest kārtībā! Gribas ātrāk sākt strādāt un dzīvot savā dzīvoklītī, lai arī cik mazā. Gribas savest kārtībā sevi - savu veselību un pašapziņu.. Taču pagaidām jūtos kā lupata un diezgan pašsaprotami, ka tā mani uztver arī apkārtējie.
Gribēju padalīties ar to, kas man iekšā darās.. varbūt paliks vieglāk.. Un labprāt dzirdētu viedokļus par to, kas jums palīdz šādos brīžos..
122
