Lietas būtība sekojoša: īrēju istabu dzīvoklī kopā ar citiem jauniešiem. Iepriekš viņi pazīstami man nebija, bet pa šiem dažiem mēnešiem esmu apmēramik sapratusi, ka nav slikti cilvēki, bet komunikācija man ar viņiem nav izveidojusies, teiksim tā, neviens par mani īpašu interesi nav izrādījis. Dzīvokļa kaimiņi -3, ar vienu vislaik kašķējamies, ar pārējiem tikai " čau, labrīt" līmenī, ja ir kāds brīdis, pārmijam dažus teikumus. Dzīvoklī esmu maz, nakšņoju kkur citur, jo man te īsti nepatīk un aktīvi meklēju mitekli sev vienai, taču jau mēnesi ar pusi nekas nesanāk. Šorīt taisoties konstatēju, ka nevaru atrast vērtīgas rotaslietas. Turklāt - trūkst veselas trīs, zelta, ar akmeņiem. Rostaslietu kārbiņā ir liels bardaks, bet trūkst visvērtīgākais.Nezinu, pa kuru laiku ir pazudušas.Istabām druvis neslēdzam, jo nav komunālais dzīvoklis. Viens otram uzticamies. Īsti neticu, ka tie cilvēki varētu būt kaut ko ņēmuši, kaut gan nedzīvo paši kā no pārpilnības raga. Zinu, ka kaut kad nesen pa dienām, kad nebiju mājās, te bija ballīte.Varbūt kāds draugs. Nevaru sadūšoties ar kaimiņiem parunāt, jo attiecības tāpat nav nekādas spīdošās. Nepatīkamākais nav tas, ka man tagad nebūs to lietu, kaut gan tās visas bija mīļas dāvanas, bet, ka kāds rakājies pa manām mantām, jo rotu kastīte nestāv acīs.
Nepieļauju domu, ka pati esmu kkur nobāzusi, jo visas rotas stāv vienā vietā, bet katram gadījumam esmu visu jau pārmeklējusi.
Vai ir jēga kādam no kaimiņiem kko jautāt, teikt, stāstīt - tāpat neticu, ka kaut kas pēkšņi atradīsies, turklāt baidos sabojāt tāpat ne pārāk sirsnīgās attiecības, jo negribu attapties uz ielas..
616
