Vienā vakarā jau gribēju, pat brēkt nevajadzētu, domāju, ka labā dzirdamība ir abos virzienos. :D Vienīgi prātā ienāca joks: ''Ievācos jaunā dzīvoklī, nodomāju - nez, te laba dzirdamība?'' Kaimiņš aiz sienas atbild - ''ļoti laba.''
Bet nu - kaimiņu karus uzsākt arī nevajadzētu, jāmācās sadzīvot, man arī visādi ar kaimiņiem bijis, šajā mājā visi dauza durvis, vienalga - diena vai nakts, dzirdu blakus kaimiņu strīdus, suņus, kaķus, pāris stāvus zemāk dzīvojošā kaimiņa mūzikas basus, arī augstpapēdenēs visu diennakti maršē pa kāpnēm, kaimiņi visu nakti staigā laukā pīpēt, pilnā balsī runā, atstāj bļaujošus bērnus pie durvīm utt. Nav nekāda zelta dzīve, bet ir labāk nekā iepriekšējā mājā, kur dzērās no rīta līdz vakaram, sita visus pa labi un pa kreisi un pa kāpnēm regulāri kāds noripoja. Pašai ir bērns, saprotu, ka arī troksnis nav nekāds mazs pa dienu, arī naktī kā kuru reizi gadās, neviens sūdzējies nav. Arī man nekas diži netraucē, ok, tiešām gribas kādam pa galvu uzdot, kad naktī aizcērt durvis, bet tā viss ok, kamēr netraucē bērnam gulēt. Ja kāds pamodinās bērnu ar savu skaļo uzvedību naktī, tad dabūs velnu redzēt, jo pēc dabas kasķīga neesmu.