Gribu vai negribu...?

es domāju, ka negribi :D

un kaads ir jautaajums?

uij, kaut kas nospiedās :D

NU tātad:
Ar vīru esam precējušies vairāk kā gadu. Viņš ļoooti grib bērnu. Visi apkārtējie (vīramāte, radinieki, draugi, pat kaimiņi) nepārstāj jautāt, kad beidzot bšu ģimenes pieaugums. Te nu sākas problēmas. Es sākumā negribēju bērnu, tagad jau sāku apsvērt šo domu, bet nesaprotu vai tas ir apkārtējo spiediena dēļ vai tpc, ka tiešām gribu. Gandrīz katru dienu par to domāju un esmu galīgi apjukusi...
Kā lai zinu, vai esmu gatava vai ne? vbt vienkārši baidos no paša grūtniecības un dzemdību procesa?

Domaju, ka apkartejo spiediens nelauj isti logiski spriest. Varbut darat ta - sakat visiem ka mazo sobrid vel kadu laiku neplanojat , nu ta teikt lai 'atshujas' , un tad mierigu pratu divataa ari bus vieglak saprast :) galvenais tagad mazak klausities radus, draugus un parejas tantes :D

Es precējusies esmu jau 4,5g. un pagaidām vēl arī nav plānots bērniņš..
Pirmajos gados visi jautāja, nu kad, tad gaidāms pieaugums. Bet nu jau tik retais ķeras klāt šai tēmai..
Vispār, kad precējos, visi jau bija to norakstījuši uz to, ka noteikti esmu iekritusi un tikai tāpēc vispār ir kāzas..
Tāda nu ir tā sabiedrība!
Es neņēmu galvā..

Jā, man patiešām galvā ir juceklis.
Es jau parasti tā saku. Ģimenes ārste arī prasa, kad plānosim bērnu, cik ta ilgi gaidīšot. Grūti neklausīties, ja vīrs katru reizi ieraugot kādu mazuli sāk čīkstēt, ka mums arī vajag :D

domāju, kamēr tev ir šaubas, tikmēr negribi

Al Qaeda, man arī daudzi tā klusītēm jautāja - vai tad tiešām jau esmu stāvoklī un tāpēc precos :D

Kaimiņi vienkārši prih*jeļi?! :D

Bet vispār nedomāju, ka tas ir spiediena rezultātā - ja negribētu bērnu, tad pat doma prātā neienāktu, ka (varbūt) gribi..vismaz man tā bija - apkārt visiem radiem/klases biedriem dzima bērni un visur bija tikai bērnu tēmas un tikai apspriests fakts, ka mēs ar draugu jau 6 gadus kopā dzīvojam, bet par bērniem nedomājam u.tml.
Pašlaik esmu gatava bērnam un pēc 2-3 mēnešiem varētu sākt mēģināt :D Gatavība Tev pašai jāsajūt - neviens no malas neko tādu iedvest nevarēs. Turklāt - cik gan gatavs cilvēks var būt bērnam? Būs gan šaubas, gan apjukums, bet tad, kad bērniņš pieteiksies gan jau zudīs visas neskaidrības un atliks tikt galā gan ar priekiem, gan ne tik labiem mirkļiem.

Skaya - tādi mums ir tie kaimiņi, ziņkārīgi :D

Varbūt baidos, ka pēc bērna piedzimšanas vairs nevarēšu būt tik egoistiska un rūpēties tikai par sevi un vīru :D

skaya, piekrītu katram vārdam :)

Un, protams, es arī baidos, ka vairs nevarēšu būt tik egoistiska, bet zinu, ka šitās dumības ātri būs no galvas ārā, kad mazais būs pieteicies - nebūs taču nemaz laika domāt par savu egoismu :D

vīram vēl 1 arguments - viņš grib lai mēs būtu jauni vecāki savam bērnam nevis sirmi večuki (viņaprāt tas būtu ap 30 gadiem ) :D

Ha ha, manējais tieši to pašu saka par jauniem vecākiem un ka mēs jau būsim veci vecāki pat, ja tūlīt mazais pieteiksies (viņam gandrīz 27, man gandrīz 25 gadi ) :D :D :D

Tieši tāpēc neprecējos, kad biju stāvoklī. Negribēju, ka citi domā, ka tas tikai punča dēļ.

es vienmēr vados pēc principa, ja šaubies, tad nedari to. ja esi pārliecināta, tad rīkojies. nekad nav pievīlis... ;)

es domāju,ka tas ir apkārtējo spiediena dēļ parādījies.