Es laikam jūs nesaprotu, meitenes. Daudzas saka, ka jāpamet, gan jau nāks labāks, tas īstais. Bet ja nu šitais ir tas īstais? Ja nu pametat tikai tāpēc, ka nav pāris reizes izdarījis jums pa prātam? Man mamma ir teikusi, ka sievietes liktenis ir mīlēt un ciest. Iespējams tas nav tas labākais, ko mācīt meitai, bet ar katru reizi pārliecinos, ka tajā ir sava taisnība.
Ja es būtu tavā vietā un patiešām viņu mīlētu, tad nu nepadotos viss, es cīnītos, lai viņš to pārstāj. Un īstenībā man ir līdzīgi, mans draugs šad tad zālīti palieto, bet es ticu un ceru, ka pārstās.