Man ir 20 gadi, tuvojas Ziemassvētki un Jaunais gads - svētki, ko gribas pavadīt divatā kopā ar kādu. Iespējas bij, taču dēļ saviem stulbajiem principiem kārtējo gadu esmu viena. Nē, neesmu izmisusi un nelūdzu pēc striķa, bet tomēr dažu filmu un cilvēku viedokļu iespaidā sapratu, ka es baidos.. baidos palikt viena. Protams, man ir ģimene, kas mani atbalsta un mīl, bet es saprotu, ka visu dzīvi viņu blakus nebūs. Kādreiz jau man būs jānostājas stabili uz savām kājām, jāveido ģimene un jaturpina dzīvot. Bet gribas to mīļo cilvēku, kuru satiekot būtu tie visu slavinātie taureņi vēderā un sajūta, ka ar šo cilvēku gribu dzīvot mūžīgi un gribu, lai tieši viņš būtu mans topošais vīrs un manu bērnu tēvs. Taču esmu pārāk izvēlīga..neko tur nevaru padarīt. Centos sev iestāstīt, ka izskats nav tas galvenais, ka pie dažādām rakstura īpašībām var pierast, un ka galu galā neviens nav perfekts. Bet pat tā sajūta, ka lidoju kopā ar viņu, vai vismaz to sajūtu, ka vēderā taurņi dejo NAV.
Apzinos, ka beigās palikšu viena, ja necentīšos pieņemt citus un nelaidīšu citus sev klāt..tas laikam ir pats skumjākais.
Sasodīts, gribu kaut reizi mīlēt kādu un pārsālīt salātus!! :D
384
