Man bija draugs,ar ko bijām kopā 8 mēnešus. Izšķīrāmies dēļ tā,ka draugam patika stāstīt visu sīkumos par mūsu attiecībām savai ģimenei,draugiem. Dēļ tā,ka viņš meloja un neturēja solījumus. Mana vaina viņa skatījumā bija tāda,ka es tikos ar puišiem,bet šie puiši bija tikai paziņas vai klasesbiedri,un to viņam nekādi nevarēja ieskaidrot,tātad pēc viņa domām es viņu krāpu,lai gan tā nebija. Protams viņš izstāstīja to savai ģimenei,jo pieņēma,ka es viņu krāpu,lai gan iestāstīt to,ka man ne ar vienu no šiem puišiem nekas nebija,bija kā pret sienu.
Kad attiecības bija uz šķiršanās sliekšna,viņa māte izlasīja mūsu skype saraksti,kur es biju pieminējusi arī viņu,par to,ka viņa negribēja lai mēs braucam kopā uz pasākumu.Pēc tā,ko viņa izlasīja (lai gan tur nebija rakstīts nekas aizvainojošs vai slikts) viņa teica,ka neatbalstīs mūsu attiecības. To teica,viņa visa ģimene. Protams,man tas bija sāpīgi,jo no "uzpūstiem meliem" mums nācās šķirties. Tāpat jau satikāmies,bet nekas vairs nebija tā,kā vienmēr. Nu ir pagājis jau kāds laiks,un viņa vecāki neļauj viņam ar mani tāpat draudzēties,lai gan saka,ka lai tiekamies un viņiem nekas neesot pretī,bet es jūtu,ka tomēr viņi negrib lai draudzējamies.Protams,visu situāciju sarežģīja arī puisis,kurš katru strīdu kas mums bija atstāstija saviem vecākiem,lai gan vinš saka,ka neesot to darījis,tikai msitiskā veidā viņi zina,to,ka bijām strīdējušies. Stulba situācija,jo šis puisis man patīk un ir pret viņu jūtas. Es labrpāt visam atmestu ar roku,bet es nezinu,ko man iesākt!
2001
