Man arī tā agrāk bija- izšķīrāmies, viss notika tik strauji, ka palika tāda kā nepabeigtības sajūta. Tā grauza ilgu laiku, tāpēc izlēmām tikties un visu izrunāt, domāju, ka paliks labāk, beidzot varēšu palaist viņu vaļā. Tikāmies, un tad bija tā siltā, tuvā sajūta, kas tajā pašā laikā bija tik svešā. Beigās bija gan apskaušanās, gan skūpsts. Pēc tam sapratu, ka nekas labāks nav palicis- gluži otrādi, sāpēja vēl vairāk un brūce bija uzplēsta no jauna.
Var jautāt- kāpēc tad tikāties, kāda jēga, bet, kad rodas tāda izdevība, atslēdzas veselais saprāts, rodas dīvains nemiers, un kaut kas vienkārši velk atlikt, pamest visu un satikties.
59
