Love/Hate relationship

jā.
un nez kāpēc daudzi mūsu attiecības apskauda. teica "tik forši, kā uz naža asmens visu laiku!".

es beigās neizturēju un aizgāju, stāvoklī būdama

šis vairs neatkārtosies :D labāk būt vienai ;)

mistisks pievilkšanās spēks liek palikt un turpināt mocīties?

Kad tieši cilvēki aptvers, ka viņu dzīve ir atkarīga no viņu darbībām, nevis no mistiskiem spēkiem? Vēl to sauc par Stokholmas sindromu.

_paris,
jā. Stokholmas sindroms nāk pratā lasot katru otro diskusiju te ;)

man sākuma nepatika mans vīrs, bet nezinu kāpēc,laikam lemts bija, tagad ilgojos pēc viņa

Es runāju par emocijām,kas ir nozīmīga attiecību sastāvdaļa. Un ne vienmēr ir iespējams skaidri to formulēt. Negribu lieki vazāt vārdu "mīlestība",tāpēc aizstāju to ar "mistisko pievilkšanas spēku". :)

Kas ir Stokholmas sindroms?

kas pa sakritību :D mans stokholmas sindroms ir pret zviedrijas pilsoni

Bija tādas attiecīnas un manuprāt, pie vainas nav nekāds mistisks spēks, bet gan doma, ka kaut kas mainīsies, doma, ka tu mainīsi cilvēku tā kā tev vajag! Pie vaina sir arī dažādi apstākļi (kopdzīve, grūtniecība utt)
Nekādam spēkam neticu, ticu tikai likteņa ironijai , kas dažkārt saved cilvēkus kopā vissneiedomājamākajos veidos, kas šķīrušies vai

DIO - upuris sāk iemīlēt savu pāridarītāju(tas tā saviem vārdiem).

Klasiskā nozīmē šis jēdziens attiecas uz nolaupītiem cilvēkiem, kuriem ar laiku viņu nolaupītājs un viņa mērķi sāk šķist simpātiski.

_paris, o tagad zināšu, paldies.

Jā, man ir tādas :) Mūsu mīļākā kopīgā dziesma ir "With or without you" (cannot live... bla bla bla) :D

moš tie vienkārši ir sadomazo cilvēki :D tjip patīk sāpes n šit :D pofig ka morālās,tās jau arī nav foršas :D

Lancaster,
Tev nebija grūti izturēt grūtniecības laiku vienai? Domāju- arī finasiāli? Vai nepārmeti sev, ka tēvs nav kopā ar bērnu?

barnija9,
es nebiju viena, mēs bijā kopā līdz manas grūtniecības 8.mēnesim (šo laikam te rakstu kādu 20. reizi :D ).

arī tad, kad aizgāju, mēs regulāri satikāmies, gājām kopā uz jauno vecāku kursiem un centamies saglabāt labas attiecības. gadu šitā ar raudāšanu un bļaustīšanos nomocījāmies, bet kad bērnam bija 7 mēneši, nolēmām, ka mums labāk vairs nekad netikties. tagad viņš jau sen aizmirsis, ka viņam ir bērns. cik noprotu, tad viņa jaunā draudzene nemaz to nezina.

Paradoksāli, bet ne ar vienu neesmu jutusies tik laimiga/nelaimīga...atkarībā no konkrētā perioda.

barnija9,

finansiālu problēmu man nebija. saņēmu labu bērna naudu. un nekad sev neesmu parmetusi, ka mazais nepazīst savu bioloģisko tēvu. ja ļoti gribēs, pats iepazīsies.

to chanely

:D...arī mūsu attiecībās šī dziesma ir ļoti populāra :D

Man bija kaut kas līdzīgs, līdz izlēmu pārtraukt to farsu. Bet visumā, pamatā bija naiva cerība, ka viss mainīsies, tikai vajag pieslīpēties utml. Tagad skatoties atpakaļ, jāsaķer galva un jābrīnās, kā es tik ilgi to pacietu. Skaidrs ir viens, otrreiz neko tādu nepieļaušu.

Lancaster,

Tev nav bail no vienas puses, jo vēlāk bērniņš iepazīsies ar savu bioloģisko tēvu, jo nepareizāks priekštats bērnam veidosies kāda ir ģimene jeb kādai viņai ir jābūt? Protams situācijas ir dažādas dzīvē, ja nevar sadzīvot, tad nevar, bet mazs bērns tomēr ir, saprotu ka dēls, tur jau kā reizi vīrieti viņa dzīvē vajag izteikti.