par mammām

un vēl viena bērnības trauma :D ja man kādreiz būs divi vai vairāk bērni, tad NEKAD tas pats jaunākais nebūs tas labākais. Zinu, zinu, parasti saka, ka tā jau tikai tiem lielajiem liekas bla bla bla. NĒ, ja jau man tas tagad joprojām kremt un uz vecākiem esmu par to dusmīga vēl šodien, tad tomēr man liekas, ka man ir taisnība un viņš tiešām tika uzskatīts par labiņo, mīļo un man VIENMĒR bija jāpiekāpjas. Tāpēc arī mums attiecības bija diezgan trakas - mīlēju, jo jāmīl, bet tomēr man viņš riebās.
To jau es zinu no bērnības, ka tā manā ģimenē nebūs.

kaut kāds nesakarīgs teksts sanāca :D Man ir jaunāks brālis, tur tekstā nekur nepieminēju

Viennozīmīgi gribētu būt tāda, kāda bija mana mamma man. Vislielāko paldies es viņai vienmēr esmu teikusi par to, ka iemācība man pastāvību. Es mācēju jau pati pastāvēt par sevi mazajās klasēs, mācēju atrisināt problēmas arī bez mammas palīdzības.
Atceros, kā skolā es vienmēr visu varēju sarunāt pati ar skolotājām, ja, piemērām, vajadzēja labot kādu atzīmi vai uzrakstīt kādu k.d. ko neuzrakstīju, jo nebiju skolā. Turklāt mana draudzene bija tāda, kas vispār nevarēja atvērt muti vaļā un kaut ko sarunāt. Tā nu daudz ko runāju viņas vietā.
Tāpat vienmēr visu varēju sarunāt ar mammu.
Noteikti gribētu arī viņas vecumā, kad būšu būt tik pat aktīvai, sakoptai, jautrai utt.

man augot bija tāpat kā demoiselle, bet noveļu vainu uz to,ka maniem vecākiem bija ļoti sliktas attiecības un mamma bija nemitīgi uzvilkta,turklāt ļoti daudz ko pacieta no tēva puses,bet par to es nerunāšu. Protams,nav jau labi izlikt uz bērniem,bet sanāk tomēr tā. Vecāki man izšķīrās 17 gados un kopš tā laika mamma ar katru gadu paliek arvien kūlāka tagad vispār man ir super mamma un gribētos,kaut tāda būtu bijusi vienmēr.

Es esmu lepna par savu mammu un uzskatu, ka vina ir loti laba! Esam diezgan lidzigas un es censos bus tada pati mamma savam bernam, kada vina ir man! :)

žēl teikt, bet negribētu būt kā mana mamma. ne jau pilnīgi visās jomās, bet dažās noteikti. reizēm man pat šķiet, ka es neesmu viņas meita dēļ mūsu vērtībām. jā, katram cilvēkam tās ir savas, bet vai ģimenē tik ļoti tās var atšķirties. viņa ir ļoti tendēta uz naudu. tā viņai spēlē galveno lomu viņas dzīvē. viņa, piemēram , nekad neietu uz randiņu vnk pastaigā. viņa uzskata, sieviete ir jāved tikai uz restorāniem, vīrietim obligāti vajag būt mašīnai utt utt. protams, ir labi, ka tu sevi vērtē augstu, BET tagad viņa ir tur kur viņa ir. attiecības nekādas. es skatos, kāds ir cilvēks. kā viņš pret mani izturās, ko dara. protams, svarīgi ir arī, kā tiek pavadīts laiks, bet bieži vien ir tā, ka vnk pastaiga ir daudz vērtīgāka par pusdienām restorānā, kur pilns ar cilvēkiem.
viņa nekad otram neizdarīs labu, ja par to nesaņems kko pretī. un vnm uz mani par to ir bļāvusi, ja kādai draudzenei izpalīdzu (neiet runa par naudas lietām, bet vnk fiziska palīdzība).
vnm bļauj par katru sīkumu. man, pieaugušai sievietei saplīst krūzīte, un tad nu sākas jandāliņš. bet toties, ja viņai- tad tas ir uz laimi. kā anekdotē, bet tā ir patiesība. dzīvojot ar viņu kopā, es pati pat kļuvu nervoza, bieži uzvilkos, un pat varēju sabļaut uz viņu. nu tagad viss ir mierīgāk. viņa vismaz ievēro robežas un zina, ka nav vērts man kko pārmest, jo es varu vnk nolikt telefonu un man viņa nevarēs pēc tam man to mājās pārmest.

zhel,ka savu Mammu iepazinu tikai lidz gadiem 13...un tad Mammiite aizgaaja..bet lidz tam ,cik atceros, bija vissuperiigaakaa Mamma.... ehhh...kaa gribetos Mammiiti blakus :)

nazi, manejai arī nekādas labās attiecības ar tēti bija. Tad man bija kaut kādi 10 gadi un viņi izšķīrās, tad arī gāja traki. Pēc kāda laika dabūja sev ļoti labu un lielisku draugu, kurš viņai ir joprojām, bet tagad es saprotu, ka tā bija viņas pašas, nevis nelaimīgo attiecību ar tēti dēļ, jo viņa ir atpakaļ tāda kāda viņa bija. Bet tas tā jau ir no paaudzes paaudzē - kad sanākam kopā mamma, omīte un agrāk arī vecvecmāmiņa, tad spalvas pa gaisu viena psihāka par otru. Es ļoti ceru, ka man ir mierīgie tēta ģimenes gēni, nevis trakās vistas :D Vispār no viņas kļūdām esmu arī iemācījusies kā NEvajag uzvesties attiecībās ar vīriešiem :D

es arī no savas ģimenes sievietēm imācījos, kādai nevajag būt...

piparene,

Noteikti gribētu tikpat laba mamma, kā manējā-reizē visu ļauj, bet reizē ir respekts.
nezinu, kā to izdarīt. nezinu, kā viņai izdevās tik labus bērnus izaudzināt
:)

precīzi par maniem vecākiem. man viss tika ļauts, bet vienmēr iekšā bijis respekts un cieņa. un es nemaz nezinu, kā to var izdarīt un ar ko to panākt, bet es geibētu būt tāda mamma :) un vispār, jā, es ļoti gribētu līdzināties savai mammai, kas pērk bērniem visādas "dāvaniņas" visu laiku, iepriecina, ir tāda "savējā" :)

Papildinot tēmu var arī par tēviem parakstīt!
Vai gribētu, lai Jūsu bērniem būtu tāds tēvs, kāds bija Jums? utt!

ļoti ceru, ka nekad dzīvē nekļūšu par tādu, kāda ir mana mamma. manu vecāku attiecības un audzināšana man pašai ir vislabākais piemērs, kā NEvajag un NEdrīkst būt. vispār sāpīgs temats, tiešām. kā izrādās, ka daudzām mammas ir lielas bļāvējas, man jau bija sajūta, ka es vienīgā esmu uz nervu sabrukuma robežas dēļ tās nenormālās bļaušanas visu laiku un par visu.

savu Teevu varetu pielikt pie sienas un noshaut :D ja runa par Teeviem :D :D :D

Par tēvu pievienošos buuuuu komentāram, bet nu pašreiz ir iestājies kaut cik mierīgs periods un kad viņu satieku, tad ir mierīga līdzpastāvēšana, bet tikko savā draugā manīšu sava tēva iezīmes, tad šis dabūs ar mietu.

Par Patrīcijas ierosināto jautājumu par tēviem.

Mans tētis ir foršs cilvēks pats par sevi, bet ne tik ļoti foršs kā tēvs. Viņš nav slikts, bet pats pārāk bezatbildīgs un neiejūtīgs, lai varētu teikt, ka viņš ir pats labākais. Es labāk gribētu, lai maniem bērniem ir tāds tētis kā mans audžutētis, kas mani principā ir audzinājis. Ar viņa ienākšanu mūsu dzīvē gan mamma uzplauka un jūtas lieliski, gan es esmu forši audzināta (tiešām daudz no viņa esmu mācījusies!), gan brālis tagad aug laimīgā ģimenē. Jā, es gribētu, lai manu bērnu tētis ir līdzīgs manam audžutētim :)

noteikti girbeetu ka mana mamma-vina ir superiiga

par tēviem man nav, ko teikt.
nezinu, kā ir dzīvot ar tēvu, jo cilvēks+daudz alko nav savienojami.....

labi, ka es no tā neko neesmu redzējusi, līdz ar to tēvu uztveru, kā attālu paziņu. Nav man ar viņu, ko runāt, un ikdienā nedomāju par viņu. satieku vidēji 2x gadā.

Manam tētim ir foršas īpašības, diemžēl negatīvās ir ņēmušas virsroku un gadu gaitā viņš ir pierādījis, ka no savām kļūdām nemācās, bet liek par tām atbildēt citiem, īpaši saviem tuvākajiem un vienīgajiem cilvēkiem, kuriem viņš var pazvanīt un parunāt. Un man tas šķiet pretīgi - gadu gaitā neskaitāmas reizes piedirst dvēseli, bet pats sev uzvelk tādu nevainīgo "es jau neko" masku.

Man ir tā, ka es reāli nezinu, kas ir TĒTIS!!! Jā, viņš man ir.. līdz 5 gadu vecumam viņš dzīvoja pie mums, bet reāli mājās bija nedēļas nogalēs, jo strādāja Rīgā. Pēc tam līdz 10gadu vecumam viņš ņēma mani pie sevis ciemoties varbūt reizi mēnesī. Kad pārcēlāmies dzīvot uz citu pilsētu reāli kādu 7 gadu laikā 3x bijām sazinājušies. Tagad pēdējos gados attiecības ir uzlabojušās, bet tikai pateicoties tam, ka mans draugs izrādījās mana tēva kaimiņš. Braucu pie drauga un paciemojos arī pie sava tēva. Bet es nekad viņu neuzskatīšu kā tēvu,jo nemaz nezinu kā tas ir. Zinu tikai, kā tas ir ka kontā ienāk alimenti no viņa :D Un īstenībā tas pat ir sāpīgi, nezinot ko tas nozīmē, kāds ir tas tēvs un ko viņš dara.
Nekad negribētu, ka maniem bērniem tas būtu jāpiedzīvo!

man laikam bērnībā veicās, jo ne uz mani kāds baigi bļāva (nu ok - varbūt pāris reizes.. bet es gan kaut kā nevaru atcerēties) ... ne man kaut ko aizliedza.. man pat mamma bija dažkart dusmīga, ja es negāju uz skolas baļļuku - iedeva naudu un apmēram tā "līdz pusnaktij mājās nerādies :D" - laikam bija romantiskais vakars ieplānots :D
Padomu paprasīt varēja - vienmēr.. arī tagad... kā jau minēju - baigi nenodalīja - jaunākis bērns. vecākais - katrs bija ar kaut ko mīļāks kā otrs .. vienīgi ko es gibētu vairāk - to mīlestību arī izteikt vārdos.. uzslavu nekad netrūka .. bet vārdu "es Tevi tik ļoti mīli, meitiņ" .. tādus gan laikam neesmu daudz dzirdējusi.. tas vienmēr ir mēģināts parādīt tikai ar darbiem.. ar apčubināšanu un lološanu.. saviem bērniem es to noteikti bieži teikšu ...

Protams, ir lietas, kas mani arī mazliet kaitina - piemēram tas, ka nevar izmest kaut kādas vecās mantas.. visu tik vāc.. krāj. ..