zini, paty, tās iedzeršanas bija jau, kopš es viņu pazinu, tāpat, kā Tev. bet rozā briļļu periodā es vēl naivi domāju, ka varēšu izmainīt pieaugušu cilvēku; ticēju viņa solījumiem pēc dzeršanām; domāju, ka viss būs labi, utt.
pazinu viņu 2,5 gadus, kopā bijām 1 gadu, bet iemīlējos jau no pirmās reizes, kad ieraudzīju. PIRMĀ mūža mīlestība. bet pēdējos mēnešos, redzot, ka zaudē darbus vienu pēc otra, ka nekontrolē, ko dzērumā dara, ka čakarē arī manu dzīvi, manus sapņus un reāli traucē man tos īstenot gan ar savu attieksmi, gan dzeršanu, palēnām no viņa attālinājos. protams, ka jūtas nekur tā uzreiz nepazūd, bet es sapratu, ka pirmajā vietā ir jāliek sevi. un vīrietis, ar kuru ir tik daudz problēmu, nav domāts man. man vēl sava dzīve jāizveido, nevis jāvāķa pieaugušs dzērājs. nu jā, un tiklīdz šī atziņa nonāca ne tikai līdz manam prātam, bet arī sirdij, sapratu, ka jāsķiras. pēdējā plostošana bija briesmīga, un arī tagad vēl tas viss nav beidzies. un reāli jā - varu pasmieties par to, ka nevaram pat normāli izšķirties. :)
vienkārši - visu atrisināja viņa dzeršanas regularitāte un tas, ka es sapratu, ka man sava dzīve jāliek pirmajā vietā. un negribu 40 gados attapties, knapi velkot galus ar vidējo LV dzērāju. lai cik viņš skaidrā būtu labs cilvēks..
tāpēc domāju, ka - kamēr Tev šī atziņa, ka nu nav ar viņu kopā ko darīt, neaizies arī līdz sirdij un nenostāsies blakus jūtām, tikmēr būs ļoti grūti. arī man nav viegli, bet tās ne tuvu nav tādas traģiskas sajūtas, ar kādām biju rēķinājusies. īstenībā.. es JAU dzīvoju tālāk.
74
