Bērnu nami LV- kura ir bijusi un ka

Neesmu es bijusi bērnu namā, toties sastapusies gan esmu ar daudziem bērneļien no b/n, jo man radiem ir audžu ģimenes statuss. Un nesen viņi adoptēja vienu superforšu meitenīti, kas tagad man skaitās tuvs radinieks :)
Katrā ziņā varu teikt, ka lielākā daļa bērnu namu bērnu tiešām ir mežoni- lauž, breč, sit, kož, psiho utt. Bet reāli domājot- tā nav viņu vaina, bet viņu stulbo vecāku. Ja pret viņiem ir bijusi tāda attieksme visu laiku, tas kaut kādu traumu rada..
Un jo vecāki bērni ir, jo parasti ar viņiem ir grūtāk. Jaunāks vēl nesaprot, tādam ir vieglāk visu iemācīt no jauna- kas ir labi un kas ne; ko drīkst un ko ne. A vecāki visu saprot un ir ļoti grūti likt viņiem mainīt to pasaules uztveri.
Atceros, ka bija 3 bērni no vienas ģimenes paņemti, jo viņiem netika pievērsta uzmanība no vecāku puses.. Un kad viņus gribēja samīļot vakarā pirms gulētiešanas, viņi nesaprašanā skatījās virsū..
skumji, ja godīgi.

Tā pat arī nesaprotu tās mātes,kuras grūtniecības laikā zina,kāds piedzims bērns,tik un tā dzemdē un pēc tām,moka sevi un bērnu,kā arī lūdz citiem palīdzēt vai arī atstāj bērnunamā...

++++++


Man ar b/n nav nekāda sakara, ar pāraudzināšanas iestādēm (nezinu, kāds ir pareizs nosaukums) arī ne, bet radinieks strādā Naukšēnu pāraudzināšanas iestādē, nu tāāāādi stāsti, liela daļa no b/n, bet ne visi, ir arī no labi nodrošinātām ģimenēm, kuras vienkārši netiek galā ar atvasēm.

drauga mamma kadreiz stradaja bernu namaa.. smags laiks vinai tas bija.. nedo'dies' kkau berniem aizradit,uzreiz bliez pretii ka viniem tadas un tadas tiesibas,zvaniis bernu aizstavjiem.. ir bijusi gadijumi ka drauga mamma gandriz tika sadurta,audzinataju lamashana bija ikdiena.. atceros,ka stastija,ka maziem bail gulet,jo lielam(neatceros vardu) zem spilvena nazis .
reiz audzinatajas piekera ka lielaks berns mazako izvaroja(abi puikas),mazo dabuja pectam vedaat pie psihologiem.
audzinatajas meginaja iesaistit bernus ikdienas darbinos,piem,meitenem kko pagludinat ,puikaam darzinu uzrakt, uz sito dabuja preti tristavigus vardus..
protams bija jau iznemumi,tie mazie kipari tadi mili,katru reizi samilo,paliidz..
apstakli viniem tur labi bija(tagad gan to bernu namu aizklapeja,bernus izsvaidija pa tuvakiem bn), vairakas reizies gada brauc uz arzemem,vasaras dziivo arzemju gimenes..regulari viniem tika sutitas mantas,drebes.. labakas neka man pasai bernibaa :)
pec bn ka kursh,cits aiziet sava dzive,liela dala atgriezas sava gimenee no kuras tika iznemti..
ja uzsak savu dzivi,tad tiek iedots dzivoklis un sakuma komplekts dzivosanai..mebeles,trauki ..

Mia, man patiess prieks par jūsu ģimenīti, brālis izklausās labs cilvēks izaudzis, lasot man asaras sariesās acīs un gribējās pateikt paldies.. pat nezinu, sabiedrības vārdā vai, ja tā drīkst..

Esmu vedusi mantas kā pārstāve no skolas Zsvētkos, bērni izvadāja pa savām istabām, rādīja kā dzīvo, atceros, ka tās meitenes ļoti ātri pieķērās, bija atvērtas kā tādi sūklīši, pēc siltuma, ieinteresētības, kaut pavadījām kopā vien dienu.
Diemžēl tas bērnunams tagad ir slēgts, tā bija kāda muiža, kurai pēkšņi uzradās saimnieks, lai ganjau tur uztaisītu labu biznesu, bērni tika izsūtīti kur kurais..

Draugs savulaik ir dzīvojis bērnu namā un ir tiešām super cilvēks :) bet, kad pirmoreiz to uzzināju biju vnk šokā un bija tik žēeel. :)

grrr
Nekur nebiju aizceļojusi,vnk piedzimu citā valstī un pēc kāda laika tiku tās valsts bērnunamā...
Pēc tām,manu likteni lēma citi-vai nu Francija vai nu Lv...Un tagad esmu Lv...
Par lamuvārdiem-es nezinu,kā ir katrā bērnunamā,bet es biju,tā teikt, paviesojusies dažos Latgales bērnunamos...Par uzmanību-manuprāt,velta vienlīdzīgu uzmanību.
Ar bērniem ir tā,ir tādi,kuriem neko nevar nedz iemācīt,nedz arī ko palīdzēt,it īpaši tiem bērniem,kuri ilgi ir auguši vai ilgi izjutuši vārdarbību utt.ģimenē.
Par invalīdiem arī ir cits stāsts...
Pazīstu cilvēku,kas strādā soc.centrā,un piekrītu viņa teiktam viedoklim:
Bieži vien,invalīdiem nekā nevar palīdzēt,lai cik arī operācijas netaisi vai cik arī intensīvi nestrādā ar to cilvēku,tik un tā viņš ir un paliks dārzenis.
Tas pats attiecināms uz dažiem Labestības dienas īpatņiem,ir tādi,kuriem mūža garumā vajadzēs taisīt nez cik operācijas un tik un tā būs maza jēga.
Tā pat arī nesaprotu tās mātes,kuras grūtniecības laikā zina,kāds piedzims bērns,tik un tā dzemdē un pēc tām,moka sevi un bērnu,kā arī lūdz citiem palīdzēt vai arī atstāj bērnunamā...

Murr Murr,varbūt pat tāds likums bija,ka dzimšanas datums jāmaina,bet tas ir ļoti pareizi.
Ja man tā būtu,es varbūt gribētu redzēt to sievieti,bet tā no malas,runāt gan nē. Un lai arī cik ļoti tās sievietes gribētu atrast savus bērnus,viņas to nav pelnījušas,karma's a bitch. :D Pati pameti,tad dzīvo laimīga,ja jau bērnu tik ļoti negribēji.

Lai gan tā vecākiem ir baigi lielā dilemma - pateikt bērnam vai to noklusēt, jo ir katra gadījumā savi + un savi -. Es pat nezinu kā es darītu.. laikam pateiktu, jo negribētu, lai bērns no malas to uzzina. Ja nu vienīgi, esam citā valstī (pilsētā), kur neviens nezinātu par adopciju. Bet tas laikam nereāli.

MIA - par dzimšanas datumiem - manai draudzenei arī ir mainīts dzimšanas datms. Vārds un uzvārds, protams, vecāku (tagadējo) dots.

Bet drausmīga sajūta varētu būt, ka sieviete meklē savu bērnu.. it kā jau vaŗetu saprast to sievieti (ja viņa nav kaut kāda alkoholiķe) .. bet laikam jau es saprotu, ka negrib satikt tos vecākus, kas bērnu pametuši ...

grrr,nē,mamma pati izstāstīja. Viņa teica,ka labāk pašai pateikt kā ir,nevis tad,kad viņš uzzinās no malas. Protams,esot ļoti pārdzīvojis,bet pēc dažām dienām jau viņš ar to domu bija pieradis un viss bija kārtībā. Mēs ģimenē visi esam ļoti tuvi,jo tādi kā radi,mums nav vispār,ar brāli varu parunāt kā ar labāko draugu,neviens neko neslēpjam. Pirms 2gadiem,mammai zvanīja no kaut kādas iestādes,ka viena sieviete viņu meklē,viņa bija uzošņājusi visu,lai gan brālim ir cits vārds,arī dz.d datums ir nomainīts,lai viņa vecāki,ja pēkšņi grib sameklēt,neko neuzzinātu,bet mēs vnk pateicām,ka ir sajaukts nummurs un viņa nevienu nav adoptējusi,tēlojām muļķus. Brālim to neteicām,bet man reāli ir naids pret to sievieti (laikam,ka alkaholiķe),viņa pamet savu bērnu un pēc 24 gadiem meklē.
MaXiii,paldies! :)

nu ja viens cilvēks uz 10-12 bērniem, diez vai DAUDZ mīlestības var sniegt... :(

Man viena bērnības draudzene tika paņemta no bērnu nama. Arī maziņa - vēl zīdainīts. Neko, protams, pati neatcerējās, bet 16tajā dzimšanas dienā vinai tētis pateica (īstenībā pilnīgi nejauši) .. mamma negribējusi teikt.. lai nepārdzīvo ... viņa kā cilvēciņš jau dikti foršs... bet teica, ka esot tā sajūta dikti izmainījusies, kad uzzinājusi, ka vecākiem nav īstais bērns...

Un viņa ar nekad nav vēlējusies satikt savus īstos vecākus...

MIA - mani aizkustināji :) ļoti sirsnīgs dzīvesstāsts.

Mia, Kaa vinjs uzzinaja - netishaam ? (Par vecakiem).

Laikam nav viegli noslept sho lietu, ja sakas kadas medicinas manipulacijas (vismaz es ta iedomajos)

Mans brālis ir no b/n. Saku,ka brālis,jo par tādu viņu arī uzskatu.
Kad augām,tad jau es nezināju,mamma viņu paņēma 3 mēnešu vecumā,viņš pats uzzināja 10.g.v un es 6 gadus vēlāk. Milzīgs trieciens,raudāju,jo bija viņa žēl,bet nepārstāju viņu saukt par brāli,jo esam kopā auguši un mīlu kā savējo.
Mēs par to daudz nerunājam,kur viņš būtu tagad,ja mamma nebūtu paņēmusi,vai arī kas ir viņa vecāki,tas netiek apspriests,bet vienreiz viņš ieminējās,ka viņam ir ļoti paveicies,lai gan viņš nezin,kā ir bērnunamā,jo protams,neatcerās,bet viņš teica,ka savu īsto mammu negrib satikt un viņa dzīvē ir tikai viena mamma,mūsu.
Lai arī viņam bija 3 mēneši,tāpat bērnam ir kaut kas iekšā,saprot,ka viņš ir pamests,bet manam brālim viss ir kārtībā,bet esmu pamanījusi,ja iet kkāda reklāma par bērnu namiem pa tv,viņš ar asarām acīs skatās un vienmēr ziedo kaut ko. Žēl.. :( ,bet man ir milzīgs prieks,ka mamma to izdarīja un viņš ir ar mums,savādāk nemaz iedomāties nevaru.

grrr,

Paldies par linku!

grrr,

Jā tieši tā, gribēja būt pa aizbildni.

Tialda, tava mamma laikam gribeja but par aizbildni vai uzticibas personu...tieshi tikko iekopeju linku par sho teemu ..

Ja kadu aizkjera tema, atradu interesantu temu no 2008. gada, kad Bērnu lietu ministrija bija nakusi klajaa ar iniciativu "Meklējam uzticības personas bērnu namu bērniem"

Interesanta diskusija, pieredzes, kaa veicas:


http://www.calis.lv/forums/tema/10677998-meklejam-uzticibas-personas-bernu-namu-berniem/

Mana pieredze nav tā pati labākā....Mana mamma bieži brauca uz bērnu namu gribēja palīdzēt bērniņiem. Vienu vasaru viņa paņēma vienu meiteni uz divām nedēļām pie sevis, jo tur uz vietas abām bija izveidojies labs kontakts. Tās divas nedēlas bija vienas briesmas. Viņai nekas negaršoja, gribot lasi folijā ceptu....Mamma aizveda uz veikalu gribēja kurpes nopirkt. Viņa kurpes veikalā meta pa gaisu, nekas nepatika.
Bija vel daži nepatīkami brīži......