Bērnu nami LV- kura ir bijusi un ka

Paldies

.

esmu bijusi tik daudz, lai ziedotu kaut kādas mantas. mantu viņiem netrūkst, apstākļi fiziski labi. bet diez vai viņi var tur saņemt mīlestību kā parastā ģimenē augot.

Esmu satikusi foršu meiteni,kura uzauga bērnu namā,bet tādi ir retums. Lielākā daļa tiešām ir "norakstāmi". Es gan esmu bijusi tikai vienā bērnu namā. Izskatījās,kā skola,grupiņās negāju(jo nebija atļauts :D)par ēdienu nemācēšu teikt,bet tēja gan man negaršoja. Vieta kā tāda drūma bija,noteikti nekāda mājīguma. Bērniem jau tā ir psiholoģiska trauma,ka vecāki viņus negrib(es rakstu tā,jo tiešām domāju,ka bērni uz jebkuru situāciju skatās šādi). Un fakts,ka tad,kad paliek 18 gadi vari iet tālāk,kur tad tāds vidusskolnieciņš var aiziet.

Drusku, "garām ejot" prakses ietvaros ir sanācis pabūt vienā bērnu namā.
Nedomāju, ka obligāti viņi būtu nežēlīgi. Vienkārši viņiem jau agrā vecumā nācies tikt galā ar daudz smagākām problēmām, nekā vairumam - pieauguša cilvēka dzīvē. Nu un tad arī, protams, cenšas ar to visu tikt galā, kā nu māk.
Arī šķiet, ka reizēm viņi ģimeni (vecākus, kas parasti ir alkoholiķi, citreiz arī noziedznieki, kas nerūpējas par viņiem) novērtē daudz vairāk, nekā daži labi, kam nekā netrūkst.

Bērnu nami tomēr ir iestāde, ne ģimene.
Lai kā atbildīgais personāls rūpētos, nav iespējams saņemt to mīlestības un rūpju devu, ko var saņemt ģimenē. Un ne tikai par mīlestību, arī zināšanas, kas ģimenē dzīvojot tiek apgūtas pašsaprotami.

Atceros, lasīju kaut kad, kad audžu ģimenē paņemti bērni nemaz nezina, kas jādara ar desas luņķi, viņiem nav priekšstata, kā tiek pie šķēlēm, vai, ka tēja paliek salda, ja tai pieliek cukuru.

Vairāk vai mazāk sadzīviskās lietas tiek pasniegtas jau gatavas.

Un tad, kad tādam - reālai dzīvei nesagatavotam, pēkšņi jārūpējas par sevi pašam, tad izpaužas tādi primitīvie instinkti - ka dabūt var, ja paņem, ne darbā nopelna un nopērk pats.

manā skaījumā viens no labākajiem bērnu namiem, kuru esmu redzējusi ir Imantā, gandrīz pretīm pedagoģiskajai (?) LU fakultātei, varbūt kļūdos ar precizitāti, ļoti turīgs bērnu nams, bērniem tiek nodrošināts pilnīgi viss, viens no tiem retajiem bērnu namiem, kur vismaz vairākus gadus atpakaļ esmu dzirdējusi daudzus veiksmes stāstus kā bērni laimīgi tiek ģimenēs un ir mīlēti, vēl no tā paša bērnu nama arī nāk dziedātāja Ladybird (kādu brīdi bija populāra).

strādāju mācību iestādē, mācās (pareizāk sakot nemācās) arī audzēkņi no bērnu namiem. pārsvarā ir bezatbildīgi, nolaidušies, lecīgi. meitenei 15 gadi, un jau 1.kursā, tehnikumā stāvoklī. puišus nešķiro. ir arī mierīgie, atstumtie gadījumi, kas ar pārējiem daudz nekontaktējas. kopumā neko labu nevaru pateikt :(

Piekritīšu womankind par to, ka bērnu namā bērni netiek pietiekami sagatavoti reālajai dzīvei. Trūkst dažādu praktisko iemaņu - jā, gan ēst gatavošanā, gan plānošanā (it īpaši sakarā ar naudas lietām), gan arī savstarpējās attiecībās, atbildībās utt.
Augot ģimenē, bērni, ja ne paši to visu dara, tad vismaz ir klāt un redz, iemācās no vecākiem. Bērnu namos tas tā nenotiek, un pēc tiem 18 gadiem cilvēkam viss jāiemācās paātrinātā tempā pašam.

DIO - preti pedagosiskajai fakultatei ir mezins, tu domaa uz Zolitudes pusi vinja atrodas hmm pat nav redzets ...

Odyssey - hmm izklausaas traki. Nez par berniem bez vecakiem tik maz tik rupets tikai LV vai visaa pasaulee?

Izlasiju tikko vienu gramatu (reals dzives stasts), kura bija mineta dzive bernunama, par kolonijam nemaz nerunajot, kas tur notiek. Nemaz neiedomajos nekad ka tik traki! Un neviens par vinjiem ta ari nerupejas normali! Pedagogi laikam ari sanem kapeikas

Pati dzīvoju bērnunamā 2 gadus,bet ne Lv...
Apstākļi bija labi,man netrūka mīlestības un arī nevajadzēja to,jo man bija draugi,tādi paši ''bēdu
draugi''kā es.
Bija laiki arī,ka sanāca iebraukt Lv bērnunamos,skats bija briesmīgāks,jo tur visi bērni-invalīdi,ne invalīdi bija samesti,tā teikt,1 katlā,bija arī bērni,kuri lamuvārdus vairāk lietoja nekā valodu...Par apstākļiem,spriežot no malas,rotaļlietu,drēbju u.c.lietu bija vairāk,kā kādam ģimenē audzinātam bērnam.
Kas no šiem bērniem izaug,grūti to spriest,jo tā pat kā ģimenē augušie,kā nu kurš...
Lai vai kā,manuprāt,šie cilvēki ir savādāki,piem.ātrāk pieaug,atturīgāki pret citiem,iespējams mazāk spēj kādu mīlēt...Citi turpretī ir sirsnīgāki,labestīgāki...

Mans puisis nāk no bērnu nama, tapēc arī ir ļoti, ļoti smaga rakstura, ļoti emocionāls, visu ņem pie sirds, kā arī agresīvs un ar tieksmi uz alkoholu (varam tikai minēt, kādi bija viņa vecāki...)

Strādāju b/n. "Imanta"
Apstākļi labi, vasaras tiek pavadītas nometnē Baltezerā.
Ir padomāts, lai bērns justos mājīgi, bet...

Pedagogi laikam ari sanem kapeikas

tas gan.
Nezinu, kā citās valstīs, noteikti, ka citur ir labāk, citur - sliktāk. Man šķiet, ka arī tepat LV bērnu nami cits no cita atšķiras.

Pedagogi, lielākoties, strādā arī citās vietās.
Paši b/n ir atšķirīgi, bēdīgākie ir tie, kas laukos.
Rīgā labākais skaitās "Imanta", pateicoties direktorei.

grrr,
bērnu nams Imanta atrodas uz ielas ejot uz Zolitūdes dzelceļa staciju, labajā pusē tur pat blakus pretējā pusē ir arī kāda tiešām negribu samānīties kura LU fakultāte.

zvaigzne84,
padalies, kas ir bet?

Dadzi, kaa tu "aizceloji citur"?

bija arī bērni,kuri lamuvārdus vairāk lietoja nekā valodu.." - bet kur tad ir pedagogi, vai neviens necensas bernus mainit, nestrada ar vinjiem, vai vienk vinju ir tik reali daudz (bernu), ka nav iesp katram davaat uzmanibu, laiku?

Zvaigzne: Ir padomāts, lai bērns justos mājīgi, bet... BET?

Pati gan neesmu bijusi 'ciemoties', bet, manuprāt, labākie bērnu nami ir t.s. SOS ciemati, kur bērni dzīvo vairākās atsevišķās mājās ar 'vecākiem' - audzinātājiem, kas ir pāris reālajā dzīvē vai pilda šādu lomu attiecībā pret šiem bērniem. Bērni redz, ka ģimenē ir tētis un mamma un bērni ir sadalīti pa mājām, nevis visi aug vienās telpās. Bērnus tur vairāk radina pie darbiņiem, kas ir krietni labāk nekā viss pasniegts jau gatavs.
Neatceros kur, bet pirms ~3 gadiem lasīju interviju par vienu no šīm 'ģimenēm' Valmieras SOS ciematā un sametās tā silti ap sirdi, jo bērniem maksimāli tiek dota iespēja dzīvot ģimeniskā veidojumā un bērni izskatījās veselīgi un laimīgi.

2x gadā draugs ar saviem kluba biedriem brauc uz vienu konkrētu bērnu namu. Vairākas reizes esmu bijusi līdzi. Es to visu laikam par daudz emocionāli uztveru, jo pašai ir maza freilene un kad tur ieraugu bērniņus savas meitas vecumā vai jaunākus - paliek smagi, ļoti smagi... Ne jau par t, kādi ir dzīves apstakļi, bet par to, ka vakaros viņiem nav blakus māmiņas, tēta, kas pirms miedziņa samīļo, iedod buču miedziņam. Tādos brīžos savu mazo freileni stipri, stipri samīļoju... Spēcīgas emocijas...

Es nesen klausījos vienu stāstu no meitenes, kas dzīvoja kaimiņos meitenei, kura nesen iznāca no bērnu nama.
Viņai iedeva to dzīvokli, kas pienākās, atnāca dzīvoja. Pēkšņi pēc vairākiem mēnešiem viņa atnāk pie tās meitenes, kas stāstīja un rāda komunālos rēķinus un saka - kas man ar tiem jādara?
Viņa pat nezināja,ka par dzīvokli ir jāmaksā, ka ir jāstrādā, lai pelnītu naudu.
Pats trakākais bija, ka viņa neko pilnīgi neko nemācēja taisīt ēst. Ne kartupeļus vārīt, ne kaut ko cept.
Tad meitene viņai palīdzēja un mācīja vārīt zupu. Teica, ka reāli jebkura gaļa un jebkuri dārzeņi, kas mājās var pārtapt par zupu. Un vienreiz viņa izvārīja gaļu kopā ar zivīm un dārzeņiem.
Smags gadījums!