Sibīrija

es arī ar šausmām domāju par to, un ļoti žēl ir tos cilvēkus. man tetis ir daudz stāstījis par kara laika notikumiem, vispār prātam neaptverami

Man arī vectēvs nomira izsūtījumā Sibīrijā, kur nokļuva tikai tāpēc, ka bija izglītots un turīgs.
Esmu dzirdējusi briesmīgus stāstus par to laiku. Piemēram, ka sievietei vagonā pa ceļam sākās dzemdības un uzraugs tikko dzimušo bērnu izmetis pa braucoša vilciena logu ārā.

Katram laikam sava izmēra grūtības. šobrīd cilvēki ir vājāki. nevar teikt, ka grūti ir tikai tiem, kurus piemeklē reāla katastrofa. Kādreiz, manuprāt, cilvēki bija spēcīgāki vairāk varēja izturēt.
Mūsdienās problēmas priekš mums ir pietiekoši lielas.

Tas tāpat kā teikt, ka bērnu problēmas ir pupu mizas.

No radiniekiem izsūtīts uz Sibīriju nav, ir tādi,kuri paspējuši aizbēgt uz citām zemēm.Ir redzētas daudz dokumentālo filmu par Sibīriju, vispār skumji-daudzi izsūtīti bērna gados, latviešu valodu aizmirsuši, nerunājot par to,kādi tur ir apstākļi,kā tādi.
Par to, vai spētu izdzīvot grūti spiest.Kā būtu,ja būtu.Šobrīd es to neredzu, bet ja ir nepieciešamība cilvēks jau pielāgojas da jebkādiem apstākļiem.

Anna, par problēmām runājot, katram cilvekam ir uzlikts tik problēmu cik viņs var "nest" Dievs neliek lielākus pārbraudījumus kā cilvēks var izturēt, jāsecina, ka tā laika cilveki bija ļoti stipri

Meredith - ārprāts!!!
vēl dzirdēju, ka daudzas meitenes vēlējās izskatīties neglītākas nekā ir, jo ja iepatīkas virsniekam, tad dzīves vairs nav. tad palika vienkārši viņa īpašums, kurš varēja dr.. meiteni, kad vien vēlas, izturēties tik neiecietīgi kā vien grib. sievietēm vispār nebija teikšanas, visas tika izvarotas kara laikā. viņām bija tikai viena funkcija.
paldies Dievam mūsdienās sievietēm ir tiesības un teikšana

Mana vectēva ģimene (mamma un māsa) tika izsūtīta 1949. gadā. Vectēva tētis pazuda, liktenīgajā dienā tēvu nošķīra no ģimenes, nav zināms, kur, kad un kādos apstākļos viņš mira. Vectēva brālis krita karā, esot bijis tikai 20 gadus vecs, jauns, skaists puisis:( Mans vectēvs vēl neesot bijis tādos gados, lai iesauktu armijā, viņam izdevās aizbēgt no izsūtīšanas, slēpjoties pie radiem. Tā nu viņš, pusaudzis būdams, palika gandrīz viens, kamēr mamma un māsa neatgriezās. Viņām tur neesot gājis tik briesmīgi, ja tā vispār drīkst salīdzināt, 1941. gadā izvestajiem esot bijis daudz šausmīgāk. Pazīstama tante stāstīja, ka lai izdzīvotu, ēduši sveķus un nātres, apavu nav bijis, arī drēbju tāpat. Cilvēki sabeiguši veselības, strādājot necilvēcīgos darba apstākļos, daudzas sievietes palikušas neauglīgas, jo apsaldējušās.....Briesmīgi, ko tik tiem cilvēkiem nenācās izciest :(

Par šo tēmu domāju gandrīz katru dienu. Vecmammas ģimene bija izsūtīta. Vecvectēvs tur nomira. Stāstīts ir daudz un bieži, diemžēl maz vairs ko atceros, jo vecmamma pati jau sen aizgājusi taisaulē. Tieši viņas stāsti ir ietekmējuši manu personību, milzīgo patriotismu, kas man piemīt. Nožēloju, ka neierakstīju viņas stāstus kaut vai kasetēs.
Šie stāsti man dod iedvesmu nopietnā līmenī pētīt manu dzimtas koku.

Ja reāli rastos vajadzība izturēt tādas šausmas, tad arī mūsdienu cilvēki varētu izdzīvot. Dabiskā atlase, izdzīvo stiprākais. Un, jā, to, ko mēs saucam par savām problēmām, nevar salīdzināt ar to, kas bija jāpiedzīvo izsūtītajiem.

tieši šodien biju Torņakalna stacijā, kur ir tas piemineklis ar 1941. un 1949. gadu un blakus stāv tas lopu vagons. vnk briesmīgi. cilvēki ceļā sala, nokārtojās turpat blakus, jo nebija kur citur. daudzi pa ceļam tika izsviesti. vnk nespēju noticēt, ka mūsu senčiem bija kaut kas tik šausmīgs jāpiedzīvo. tāds pazemojums, bailes. un viss bija reāli, nevis kādā filmā.

Ne jau tikai sievietes tika izvarotas, vīrieši arī.



Par Sibīriju īsti neatceros, šķiet viens no vecvectēviem bija, bet atgriezās.

Kad veidoju dzimtas koku, tad kara stāsti bija prātam neaptverami, tāpat arī armija nebija nekāda medusmaize.

Agrāk ķēru katru dokumentālo filmu, n-tās grāmatas esmu izlasījusi par šo tēmu. Likteņa līdumniekos arī druscīt ir.

Mana vecmamma bija izsūtīta uz Sibīriju. Viņa ir ļoti, ļoti, ļoti daudz stāstījusi par badu, mūžīgu izsalkumu, sapuvušu kartupeļu un koku pumpuru ēšanu, pusplikām kājām gājusi mežā strādāt, apsaldējusi kājas, izmisumu par sava mammītes nāvi. Viņu izsūtīja kā jaunu meiteni, 18 gados, taču Latvijā bija iespēja atgriezties tikai pēc 10 gadiem, var teikt, visa jaunība nozagta... Taču tajā visā ir kāds gaišums - Sibīrijā viņa iepazinās ar manu vectēvu, kas droši vien kaut nedaudz, tomēr deva spītu un spēku izturēt:) Tiesa, atgriešanās lielajās dzimtajās mājās bija sarežģīta - jo tur priekšā jau bija ievākušies kādreizējie kaimiņi... visas vērtīgās lietas izzagtas un iznēsātas kur nu kurā. Daudzas mantas, piemēram, trakus, šujmašīnas u.c. vecmamma nejauši manījusi apkārtējās kaimiņmājās. Savu vecmammu ārkārtīgi cienu - par apbrīnojamo spēju piedot un neturēt ļaunumu sevī. Viņa ļoti labi zināja, kuri no vietējo vidus bija nodevēji, bet nekad to nepieminēja. Tie cilvēki, lai arī varbūt apzinājās kādu ļaunumu nodara, tomēr tāpat bija režīma upuri, sīkas skrūvītes lielākā mehānismā. Un varbūt arī viņiem nebija citas iespējas kā būt kangariem, lai glābtu savu sīko, nožēlojamo dzīvību...

mums nevienu neizsūtija,jo bija zemnieki nabadzīgi, bet vīra radi cieta vēl pirms izvešanām,jo bija garīdznieku ģimene no Krievijas pirms II Pasaules kara atbēga uz LV,jo PSRS laikā viņus vajāja.

Luīzeluīze stāsts līdzīgu nodevību manā ģimenē. Vecvectēva brālim bija jāiet karā. Viņš un visa viņa ģimene savā mājā ļāva paslēpties arī kādam draugam. Viss beidzās ar to, ka draugs, lai pašam nebūtu jādodas, nodeva vecvectēva brāli, kuru nošāva.

Mans vectēvs arī ļoti pārdzīvoja, ka viņu kādreizējā mājā bija ievākušies klaidoņi, kas visu bija izvazājuši un vēlāk dzērumā tās mājas nodedzināja. Mani ļoti iespaidoja filma "Likteņa līdumnieki", daudz ko līdzīgu, kas ir tajā filmā, atceras arī mans vectēvs.

Man abu vecvecāku ģimenes tika izsūtītas, tur abi iepazinās, apprecējās un piedzima mana mamma Sibīrijā. Vislielākās šausmas man stāstīja tieši par tiem vagoniem, cik ļoti necilvēciski apstākļi tajos bijuši...

Diemžēl no radinieku stāstītā man atmiņā palicis ir tikai opīša stāstītais. Tas, ko man stāstīja vecvectētiņš un vecvecmāmiņa, jau ir aizmirsies, jo es vēl biju maza, kad viņi nomira. Bet nu opītim ir gājis salīdzinoši pat, ja tā var teikt, ļoti labi, jo, pirmkārt, viņi tika izsūtīti 1949. gadā, kas bija mazliet mazāk briesmīgi nekā pirmajā reizē. Otrkārt, ne pārāk tālu. Treškārt, viņš tur ieguva daudzus draugus, varēja jāt ar zirgiem, kad gribēja, spēlēties, nu kārtīga bērnība. Viņam pat nav palicis atmiņā ceļš ne turp ne atpakaļ. Cik es sapratu, visu slikto smadzenes izslēgušas un atstājušas tikai labo, jo viņš bija vēl sīks, 7 gadus tur nodzīvoja. Bet zinu, ka tik saulaini jau tur nemaz negāja.
Vēl visādi radu radi bijuši izsūtīti, no kuriem dzirdēti tādi paši briesmu stāsti kā jūs jau iepriekš pieminējāt. Smags darbs, naktīs tik auksts, ka matus no rīta jāgriež nost no dēļu "gultas"
Ir radi, kas paspēja aizmukt uz Vāciju, Austrāliju - vēl tagad ir kontakts, lai gan ar austrāļu radiem nekad mūžā neesmu redzējusies.

Anna, man liekas, ka nevis cilvēki bija spēcīgāki, bet bija citi apstākļi. Mēs vienkārši esam jau dzimuši superkomfortā. Ja mūs iemestu pagātnē tur, droši vien tas būtu par grūtu un liela daļa no mums neizturētu. Un ja kāds no tā laika cilvēkiem padzīvotu tā, kā dzīvojam mēs, tad viņš arī nebūtu tik stiprs vairs.

Manu vecvecmammu izsūtija, tik nezinu kurā gadā tas bija.
Viņai bija tikai 18 gadu, kad viņai uzmauca galvā maisu un aizveda uz vagonu, par to, ka viņa bija savas mājas pagrabā slēpusi mežstrādniekus.
vagoni bija pārpildīti ar cilvēkiem, bez maz viens otram uz galvas stāvēja- nevarēja ne normāli apsēsties, kur nu vel apgulties. Dabiskās vajadzības kātoja tur pat vagonā, kurā bija tikai mazs lodziņš pa kuru gaiss nāca iekšā. Cilvēki cieta nenormālu badu un aukstumu. Viņa stāstija, ka tur bija tāds bads, ka viņi mēģināja ziemā rakt kartupeļu lauku un atrast kādu kartupeli. Ēduši pumpurus un sveķus.
Mana ome strādāja mežā un cilāja baļķus. Tur viņa arī piedzemdēja manu vecmammu, kura tur arī nodzīvoja laikam līdz 4 gadu vecumam. vēlāk ar citiem cilvēkiem kurus laida mājās vecvecmamma aizsūtija vecmammu uz Latviju pie savas māsas, pati atgriezās pēc vairākiem gadiem. Vecvecmamma bija slima ar kkādu traki smagu slimību, viņa gandrīz nomira, bet bija kkāda tantiņa, kas ar kkādām zālītēm viņu izārstēja.
Dzīvoja viņi visi zaru būdā bez maz, kur no siltuma ne miņas. Tā arī bija, ka sievietes tika izvarotas, viņa pati stāstīja, ka viņa bija ielenkta vienā reizē to karavīru aplī, un kkā izspruka un ieskrēja mežā, kur slēpās vairākas dienas. Viņas tajā reizē bijušas trīs meitenes, un vienai nepaveicās- viņu noķēra un nošāva par to ka nepakļāvās.
Un runājot pa tiem virsniekiem- ja tu piederēji viņam, tad neviens tevi neaiztika, bet ja tu nepiederēji nevienam, tad vnk gāji uz apli. Ai šausmīgi patiesībā.

izklausās pēc 41.gada.
nu jā par tiem virsniekiem man stāstīja sieviete, kura to nepieredzēja un vispārīgi par karu, ne tikai Sibīriju. vēl dzirdēju par to, ka sievietes, kuras gribēja tieši iepatikties, dūra sev pirkstos, lai asinis tek un varētu iesārtot ar tām vaigus. skaistums prasa upurus visos laikos.
vecmammas ģimenei arī bija riktīga saimniecība Zemgalē, kad izsūtīja viņus, viss nopluka. žēl.