Čaav, duuds!
Es vairs nezinu kam vēl lai pajautā ko man darīt, tādēļ jājautā virtuālajām draudzenēm.
Kaut gan saprotu, ka pašai tas būtu jāzina.
Būs garlaicīgi.
Biju kopā ar draugu nedaudz vairāk kā piecus gadus, tad izšķīrāmies pēc manas iniciatīvas, jo kaut kas nebija labi, pat nemāku pateikt kas...
Gadu netikāmies, neko daudz nerunājām, bet tad atkal sākām runāt un nespēju pat attapties, kad jau stāvējām apķērušies un raudājām viens otram uz pleca. Viņš man ir labs un mīļš, ļoti rūpīgs, dara visu lai tikai man viss būtu labi, viņš nekad mani nekrāptu. Viņš, kā saka arī apkārtējie, mani vienkārši dievina. Bet nav no runīgajiem, nekad nevaru ar viņu kārtīgi izrunāties. Un seksuāli neiekāroju.
Ir arī otrs.
Ar viņu es varu parunāt par visu, ar viņu man ir labs sekss, bet viņš ir tāds, kurš nekad nebūs uzticīgs, kurš nemīl mani, bet tikai ļoti nepārtraukti grib. Viņam nav praktiski nekāda izglītība un šaubos vai kādreiz būs. Viņa nākotnes plāni bieži vien apstājas, kad jāiet ballēties un viss labi domātais aizmirstas līdz nākošajai labai domai. Viņš mēdz pazust un pēc dažām dienām uzrasties it kā nekas nebūtu bijis.
Bet es tik ļoti gaidu, kad uzradīsies un kopā ar viņu jūtos tik labi. Mēs varam strīdēties, izkauties, mīlēties, šķirties, bet atkal un atkal viss sākas no jauna.
Ar veselo saprātu zinu, ka man ir jāpaliek pie sava vecā, labā, mīlošā, bet es negribu viņu sāpināt ja nu man atkal uznāk vājums pret otru vai kādu citu. Viņš ir gatavs pamest darbu, nākt dzīvot uz manu pilsētu, visu jau ir saplānojis, bet es nezinu vai priecājos..
Viņš saka, ka ir gatavs uz visu manis dēļ, ka darīs patiešām visu lai mums sanāk.
Karoč, apmaldījusies :(