Likteņa izredzētie?

ticu tam, ka viss ir nejaušība + neliela daļa gribas :)

Man šķiet, ka tā nevarēšana izšķirties tomēr ir vecais labais pieradums. Papildināts ar vēl visu ko, bet tas jau, protams, katram atšķirīgi. Un pieradums bieži vien ir daudz spēcīgāks par visādām mīlestībām utt. Un, ja divi cilvēki vairākus gadus ir kopā, skaidrs, ka viņiem grūti un bailīgi iedomāties turpmāko dzīvi un ikdienu bez otra, jo tas otrs jau ir kļuvis tikpat svarīgs kā roka vai kāja. Es šodien ciniska. :D

Ticu. Visu sarežģī tas, ka ne vienmēr uzreiz sastopam savu īsto. Arī liktenim ticu.

Ticu, ir cilvēki kuri vnk ir domāti viens otram.
Piem. es ar savējo esmu plēsuies, strīdējusies, šķīrusies, bet kā kopā tā kopā.
^ gadi jau, nu varbūt nav jau 20, bet nu jūtu, ka tas būs uz mūžu :P

Sorr ^ vietā = 6 :D

Neticu likteņiem, karmām un kam tik vēl ne

Neticu.

Uz Zemes ir 7 miljardi cilvēku, kāda iespēja, ka ir tikai 1 īstais?! Pievienojos - var būtu kaut 10 īstie, katrs citā dzīves posmā.

Es neticu kaut kādam tur liktenīgajam , bet es ticu KĀRTĒJAM, jo pēc karmas viedokļa mums katram ir jāatrisina karmiskās saistības ar ļoti daudziem, pat saskaitīt nav iespējams.

Un man vairāk izskatās, ka aisse Z-O gadījums ir tās neatrisinātās karmiskās saistības. Jūs nespējat atrisināt savas problēmas, tāpēc atgriežaties viens pie otra.

Es ticu :)

_paris varbūt mēs paši izlemjam kas būsim, kādus cilvēkus sastapsim un visu pārējo šajā dzīvē, kur ietilpst arī kādas sāpes tiks izsāpētas un kādu laimi mēs izdzīvosim!
Tā būtu stulbi domāt, ka pirms un pēc dzīves nekā cita vairs nav...

Es, godīgi sako, nespēju iedomāties, ka man kāds arētu būt lemts šajā pasaulē. Kāds, kurš mani tik ideāli papildinātu vai tik perfekti derētu.... šķiet neiespējami :D bet pati doma par likteņa pirkstu mīlas frontēs šķiet skaista

Ne gluži par tēmu, bet , kāpēc saka, ka visi cilvēki tiekas divreiz ?:D
Es no vairākiem cilvēkiem to esmu dzirdējusi.

nē. neesmu tak debils.

Ticu.

Ticu liktenim, bet noteikti ne tādā mērā, lai katru reizi, kad kaut kas notiktu, teiktu, ka tas ir likteņa pirkts.
Ticu arī, ka cilvēki mūsu dzīvē neienāk bez iemesla.

Es svēti, jo svēti ticu, ka ir tādi.. maģiskie cilvēki.
Tie var būt labākie draugi, mīļākie, vai kāds, kas kaut uz mirkli iekāpj Tava Dzīvē un izmaina Tevi par 180 grādiem, tā teikt, atstāj pēdas Tavā dvēselē.

Tie ir tie cilvēki, kuri satiekas atkal un atkal. Pirmajos piegājienos varbūt viņi nav viens otram gatavi; varbūt trešajā un ceturtajā reizē pat vel ne. Iet mēneši, gadi, kamēr cilvēki satiekas atkal un pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem un tikai tad Tu saproti, kāpēc neizdevās visas iepriekšējās reizes.

Esmu pāris tādus cilvēkus sastapusi; vienmēr daru visu iespējamo, lai viņus nepazaudētu. Viens no tiem ir mana labākā draudzene. Man vismaz ir tā, ka uzreiz nepamet sajūta, ka tur kaut kas ir un tie patiesi ir visdažādākie cilvēki. Citkārt pat jāļauj viņiem aiziet, jo apzinos, ka atgriezīsies.

Tāpēc arī uzskatu, ka pats svarīgākais šajā Dzīvē ir strādāt pašam ar sevi, jo tos cilvēkus jau satiksi jebkurā gadījumā; galvenais, lai pati esi vislabākā sevis versija, kas vari būt, kad viņus satiec.

Neticu.

Neticu. Mums ir daudzi cilvēki, kas mums ir piemēroti un ar kuriem mums var veidoties saderība mūža garumā. Protams kādam būs tās liktenīgās mīlestības, cilveki, pie kuriem vilks visa muža garumā. Bet bieži ši cilvēki ir laimīgi dzīvē ar citu partneri, vien ik pa laikam nostaļģiski nopūšoties par jaunības dienu mīlu, kura arī aizgājusi savu ceļu.
Cilvēku raksturi un intereses mainās dzīves gaitā, tāpat kā cilvēku dzīvesvietas. Ja nu mans liktenīgais un vienīgais dzīvo Aļaskā vai Ugandā? Cil liela iespeja, ka viņš būs tepat Latvijā? Vai jābrauc meklēt?

es ticu, man arī tā ir, lai kā arī prāts negribētu to cilvēku, jūtas tomēr ir stiprākas

es ticu, man arī tā ir, lai kā arī prāts negribētu to cilvēku, jūtas tomēr ir stiprākas

Pievienojos šim.