Likteņa izredzētie?

Jāāāā!!!!!!!!! (l)

Neticu. Pašlaik. Varbūt kādreiz ticēšu.

Es ticu tam, ka liktenis mums piespīlē īstos cilvēkus īstajos brīžos - lai mums kaut ko dotu, ņemtu vai iemācītu. Neviens mūsu dzīvē nav nejauši. Katram ir sava loma.

Nē, jo neticu, ka kāds vispār ir izlēmis mūsu likteni, tas būtu neiedomājami muļķīgi - sanāk, ka piedzimstu un kāds jau visu ir izlēmis? Nedomāju gan. Uzskatu to par atbidības neuzņemšanos par savu dzīvi, darbībām. Par pievilkšanos - drīzāk ticu enerģijai, to saderībai.

Neticu, stāsti a la romeo un džuljetas stilā, lai paliek pasakām. Par to, ka nav nejaušu cilvēku, tam gan ticu.

Ticu un ar savu likteņa izredzēto tagad esmu kopā. :)
Iepazinos ar viņu internetā, pilnīgi nepazīstami bijām. Bet izrādījās, ka viņa ģimene ciemojās pie manas ģimenes, kad es biju pavisam maza. Viņš teica, ka atcerās mazu meitenīti kas skraidījusi apkārt. Vēl dīvaini bija skatīties viņa ģimenes albūmus, jo tur bija arī dažas manu brāļu bildes. :)

Es četrus gadus mēģinu pārtraukt attiecības ar vienu puisi,nu jau drīz būs 5. gads kopš esam pazīstami, bet beigās tikuntā pie viņa atgriežos. Vai tas arī būtu liktens? :D

Jāāā!!! (l)

hvz- ja cilvēks kaut ko cenšās izdarīt, bet neizdoas, tas ir nevis liktenis, bet darīšanas vaina, negribēšana, motivācijas trūkums.

Nezinu vai tas ir vai nav liktens, bet es arī sagāju kopā ar savu pirmo lielo simpātiju, bet tam bija vajadzīgi 6.gadi, lai starp mums kaut kas izveidotos.

Saliekot visu kopā, tad jau iznāk, ka viņš kā mans Mr.Big bija jau zvaigznēs ierakstīts. :D

Es trīs gadus maļos kā gaļasmašīnā ar precētu vīrieti. Un viens no otra vaļā netiekam. Liktenis? Nez vai. Drīzāk kaut kādi psiholoģiski, emocionāli, fiziski aspekti, kas mūs kā zobratus sajūguši kopā.

Un vispār neticu īstajiem un izredzētajiem, liktens lemtajiem. Kaut gan gribētu, jo tad viss šķiet vienkāršāk.

Es arī ticu, ka viss notiek ar kādu jēgu. Ja ne uzreiz redzamu, tad vēlāk izprotamu. Dzīvē ir tik daudz iespēju kaut ko gūt un iemācīties..

Ticu,ka nav nevienas nejaušības dzīvē.Katrs satiktais cilvēks,katrs viņa vārds ko viņi saka vai izlasu šeit forumā,ir domāts tieši man,lai es kaut ko svarīgu saprastu prekš sevis caur viņu,ja esmu šeit,tā nav nejaušība.Un arī jūs šeit neesat nejauši.Jūs katra un neviena cita esat te tieši tagad tapēc,ka mana dzīve jūs visas te salika un tieši jums šobrīd dzīvē jāveido mana dzīve.Dzīve ar tevi vislaik runā,ar katru situāciju kurā esi,kurā nonāc,kuru tev piespēlē,dzīve tev vēlas kaut ko pateikt.

ticu!

Es ticu tam, ka neviens cilvēks neienāk mūsu dzīvē bez iemesla.

Piekrītu BaCk :)

Neticu.
Varbūt tāpēc, ka man nav bijusi tāda pieredze, ka tur baigi gadiem vilktu pie kāda vai arī šķirtos, šķirtos no kāda, bet tā arī nevarētu izšķirties utt.

Laikam, ka ticu. Tajās reizēs, kad ar vīru nopietni sastrīdējāmies, notika kaut kas tāds, kas lika mums "atvēsināties".

Ticu , bet labprātāk gribētu , lai tā nav.
No manas pieredzes - kopā nespējam , bet viens bez otra arī nē. Un tā mēs jau vairāk kā 8 gadus ...

Jap! 100x ar savejo gribejam iet katrs uz savu pusi, bet tomer viens bez otra nevaram :) Liktenis.