Iet ciet???

Marta
It kā nē, neesmu domājusi.

Man ir traki tas, ka bieži vien man acīs rādās tādi kā attēli, no savām bērēm, vai kāda tuvinieka bērēm, piemēram iztēlojos pat to kādi cilvēki nāks un kā viss izskatīsies. Tas laikam ir slikti tā, jau esmu piedzīvojusi dažu tuvinieku bēres, un tās ir bijušas mazliet ne tādas kā domās.
Tādas pašas domas par to,kā būs ja pazaudēšu vistuvākos, man pat iedomājoties ko tādu uzreiz asaras acīs un domas diez gan bieži. Tā ir problēma.

Man arii ir dazhaadas domas par naavi, beereem, 3 saujaam smilshu, bet es to uzskatu par normaalu paraadiibu.

Es arī par to mēdzu aizdomāties, bet ne 8 reizes dienā. Vai nu Tev ir nepieciešams psihologs vai cerams pareģe neesi (tpu tpu) un tie tik tādi murgi.

Mani atkal nomāc bailes jau par aizgājušiem tuviniekiem.
Un tas ir tik mokoši un vienmēr tas notiek naktī un tumsā.

man arī pēdējā laikā vajā domas par nāvi. visu laiku domāju:"ja rīt miršu, vai visu, ko gribu esmu izdarījusi?" tā kā pāris lietas neesmu, tad tas man neļauj ne normāli pagulēt (mēģinu aizmigt 3 h, mostos piecos), ne paēst (apetīte gandrīz pazudusi)... 6dien pat pus dienu noraudāju, un es ļoti, ļoti reti raudu. pat neatceros, kad bija pēdējā reize pirms šīs...

domāju par nāvi, jo viens no tuvākajiem cilvēkiem ļoti slims. tas liek pamatīgi pārvērtēt dzīvi.

Man prātā nāk mats matā tas pats, ko tu pieminēji. Kā būs, kad notiks kkaut kas tāds...kā es jutīšos, kā citi jutīises, ko darīsim utt....

Gluži sadursmes un avārijas neredzu, bet aizdomājos, kā būtu ja tas un tas auto saskrietos, vai es arī tajā avārijā iekļūtu...ja iekļūtu cik nopietnas būtu sekas, kas nāktu uz slimnīcu utt.... :D

man ar tādas domas ir un ne tikai par tuvajiem,bet arī par sevi...sick :D

fui fui.. šitās domas man ar diez gan bieži parādās un mannepatīk tas, ka domām ir spēks. Pirms vairāk kā pusgada, kad man bija vissmukākais haskijs pasaulē, viņam bija perfekts kažoks, smuka sirsniņa uz pieres, vienmēr kad ierados mājās runājās, tik daudzi viņu slavēja un teica komplimentus, bija nenormāli gudrs.. Un tad kaut kā man sāka nākt domas prātā par to, ka nespēšu pārdzīvot viņa nāvi, kas būs ja ar viņu kaut kas notiks?.. Tā nu vienu dienu biju iemigusi un pamodos no tā ka draugs klauvē pie loga, sauca lai ātri nāku ārā.. un tad es ieraudzījo savu perfekto sunīti guļas pozā un viņam šļācās asinis pa muti un degunu, ķercu lai viņš ceļās un nāk pie manis, bet viņš nereaģēja, knapi elpoja.. viņu notrieca autobuss... ātri likām mašīnā, sazvanīju vet, ierodoties pie viņas viņa spēja tikai konstatēt nāvi. :( :( Tā nu manas domas piepildījās...;(;(
Tāpēc tagad man ir nenormāli bail, kāds klauvē pie loga un sauc ārā, vai vnk ātri ieskrien iekšā un sauc mani. Un vēl man ir bail no telefonzvaniem, jo murgoju ka mamma man zvana un saka: tu taču zini, ka visi eņģeļi nonāk debesīs? tādējādi viņa gribēja man pateikt ka tētis miris... :(

Tagad, kad atkal sadomājos visas šitās sasodīti stulbās domas, skrienu pie drauga un cieši, jo cieši apķeru viņu, tad viņš parasti nesaprotu ko es daru un tad es iečukstu ausī: es tevi ļoti, ļoti mīlu un negribu tevi pazaudēt.

Lūk tas ir kaut kas! Protams, domāju, ka ir arī citiem tādas domas, bet nezināju, ka tik daudzām no jums! Man, sevišķi ziemas naktīs, pēc tam, kad visi aziet gulēt, nāk stulbas domas galvā par nāvi. Es vienkārši iedomājos, ko es darīšu, pirmkārt, jau uzreiz pārņem dīvaina vientulības sajūta. Un tad es domāju, ka būšu viena pēc vecāku nāves, jo īsti tādu tuvu cilvēku, kuriem uzticēties, man nav. Un sāku vnk šņukstēt, nevaru apstāties. Bet pēc tam lielāks raudiens ir par to, ka iedomājos, ka man būs kādreiz jāmirst un jāguļ zem zemes. Raudu par to, ka man būs jāguļ, un sanāk, ka dzīvojam tik maz, bet zem zemes jāguļ gadsimtiem, gadu tūkstošiem ilgi. Šito pārlasot, tiešām var padomāt, ka es jūdzos. :D Tas nav visu laiku. Bet lūk tieši ziemā! Un katru gadu, es pat to sauktu, kā tādu savu tradīciju. :D

Jūtos labāk, bet tikai tāpēc,ka neesmu tāda vienīgā.

Izlasi šo grāmatu - http://www.google.lv/imgres?q=maikls+%C5%86%C5%ABtons+dv%C4%93se%C4%BCu+ce%C4%BCojums&um=1&hl=lv&sa=N&biw=1280&bih=670&tbm=isch&tbnid=h0iBiunp6AsGIM:&imgrefurl=http://www.atena.lv/index.php%3Fzoomid%3D327&docid=P2B3rmy3wo_n9M&imgurl=http://www.atena.lv/bil/Journey.jpg&w=200&h=340&ei=CQGtUIebH4HOtAa5qYCAAg&zoom=1&iact=hc&dur=258&sig=106868085317899428334&page=1&tbnh=153&tbnw=88&start=0&ndsp=20&ved=1t:429,r:0,s:0,i:65&tx=82&ty=137&vpx=184&vpy=120&hovh=272&hovw=160

Vismaz bailes par nāvi pāries- skatīsies uz to lietu citādāk.

Oij, man arī. Reizēm pat sāku raudāt (ne jau skaļi)..
Tik ļoti gribu vēl būt kopā ar viņiem visiem, reizēm pat domāju - labāk, lai es nomirstu, lai man nav jāpārcieš tās sāpes..
:(

Drausmīgi!
Katru reizi sevi nosodu, kad tā domāju!

Tu neesi vienīgā, šādas domas (vairāk vai mazāk) uznāk katram, galvenais ir neuzskrūvēt sevi tik ļoti, lai tas ietekmētu ikdienas dzīves gaitas.
Man mēnesi atpakaļ no dzīves aizgāja radinieks 30 gadu vecumā, tas notika pēkšņi... Veselas 2 nedēļas staigāju kā zombijs, jo nekad vēl nebiju piedzIvojusi kāda tuva cilvēka aiziešanu. Sāpes bija drausmīgas, neatbildēts jautājums - kāpēc?!
Jā, man arī ir bail no tā, ka vienā jaukā dienā, aizies prom kāds no vecākiem vai radiem. Bieži arī iztēlojos nelaimes gadījumus, bail no pārlidojumiem. It sevišķi, kad vēl sāk lasīt tās ziņas portālos, kur tik un posto pārsvarā nelaimes gadījumus...

Neviens mēs neesam pasargāti no nāves un nelaimēm, tāpēc jāiemācās to pieņemt filosofiski...

Par bērēm es nedomāju, tas ir piedzīvot divreiz, laikam iztukšojošāka pasākuma nemaz nevar būt.
Par līdzcilvēku nāvi tā nedomāju, vairāk par veselību. Ir gan kāds tuvinieks, kura mūža izskaņas tuvošanos var fiziski redzēt, bet, tur neko nevar padarīt, dzīve sākas un tā arī beidzas, asaras nelīdz, tas fakts vienkāršī ir jāpieņem.

Man atkal vienīgà doma, lai ar mani kas nenotiek, jo kā es atstāšu savus mīļos.. Atceros vajadzēja vienai lidot briesmīgos laikapstākļos, un es pieķēru sevi pie domas, lai viss būtu ok, tikai par to, jo kā tad vīrs, viņš taču pārdzīvos, kurš par viņu parūpēsies.. kaut kā tā:)