Nezinu, kā lai dzīvo tālāk un kā lai vispār sāk dzīvot. Jūtos briesmīgi un pat nezinu, kas var palīdzēt.
Situācija tāda, ka esmu palikusi bez darba, ienākumu man nav, radinieku, kas var finansiāli palīdzēt - arī nav. Ir draugs, bet arī viņš man šobrīd palīdzēt nevar, jo pašam grūtibas ar naudu un dzīvesvietu. Pati dzīvoju pie mātes. Protams, es priecājos, ka man vispār ir kur dzīvot, ko ēst un mugurā vilkt, bet visādi citādi - jūtos nožēlojami. Māte ir pazaudējusi visu savas dzīves jēgu - un nu jau vairākus gadu dzer. Viena. Sāk jau ap trijiem dienā, un iet gulēt. Nevienā neklausās, draugus pazaudējusi un viņai tā īsti nemaz arī neinteresē, viņai neinteresē nekas - no rīta kā normāls cilvēks - uztaisa ēst, izmazgā drēbes utt. bet kā nāk vakarpuse - tā kokteilis bākā un iet gulēt. Manī neklausās, arī rados neklausās - viņas dzīvei neesot jēgas, lai nemācot viņu dzīvot, darīs kā gribēs un viss. Liela egoiste.
Tas viss mani tik ļoti ļoti nomāc, ka es nespēju vairs dzīvot - arvien biežāk domāju par pašnāvību, jo mainīt es neko nevaru, palīdzēt viņai nespēju, arī sevi nodrošināt nespēju, darbu atrast nevaru, jo šobrīd vēl studēju un Cēsīs darba iespējas nav nekādas lielās kā tā. Tik ļoti vēlētos mainīt savu dzīvi, bet es nevaru ;( Gribētu pārvākties uz Rīgu, aizmirst par problēmām, atrast darbu un dzīvot! Bet man pat nav līdzekļu, par kuriem pārvākties un uzsākt dzīvi. Es jūtos tik izmisusi... Un visa mājas situācija mani ļoti grauj - nāk raudiens katru brīdi kā ieraugu māti iedzērušu, nāk raudiens par to, ka nespēju izdarīt NEKO. Kā lai tiek laukā no šīs situācijas? Es vairs neredzu neko apkārt, kā tikai drūmas bēdas. Jūtos viena šajā pasaulē.
26
