Kādas jūs bijāt skolas laikā un tagad??

Skolā biju pelēkā pele/zubrīte,tādas nevienam nepatīk :D :D
Tagad tieši otrādi,neesmu kautrīga,tieši otrādi,jautra,atrvērta.. Pilnīgs pretstats.

Pamatskolā es pilnīgi nerullēju :D Biju klases meiteņu pelēkais gals. Videnē mazliet pacēlos, tagad - 10 gadus pēc videnes beigšanas esmu vnk forša un interesanta sieviete :) Kura turklāt labi pelna ::D
un jā - tās, kuras skolā bija t.s. populārās un skaistās, tagad ir kkādas vistas, kuras tā arī neko nav sasniegušas :D

Skolaa biju viena no populaarajaam meiteneem, seviski vidusskolaa. Ljoti nopietnaa liimenii speeleeju volejbolu, biju vidusskolaa labaakaa speeleetaaja :D, taapeec daudzi mani pazina un arii draudzeejos ar populaarajaam meiteneem. Tagad man taa popularitaate vairs nav tik svariiga. Esmu atradusi savu vietu dziivee un juutos laimiiga un apmierinaata.

Es līdz 7.klasei biju klusā,kautrīgā,resnā,zubrīte. Ap 8. klasi manas formas sāka parādīties savādāk, paliku skaistāka, sāku patikt puišu bariem :D Un izvērtos baigā bomba! (l)

Un ariintagad nesmu nekaada luuzere!! :D

Loti nepatik iedalijums, ka popularas - tas ir slikti, vinjas dzive tapat neko nesasniegs, bet atstumtie tikai kalnus gaaziis. Ne vienmer, ne vienmer ...

Nedomāju, ka dzīve var atspēlēties bērnam (pamatskolā visi vēl ir tīrākie bērni).

Es pamatskolā biju klusā pele, tik uz devītās klases beigām sāku kaut kā atvērties. Vidusskolā jauna klase, jauni cilvēki, kopā ar draudzenēm izvirzījāmies līderos, darbojāmies. Un augstskolā - atvērta, droša, runāju, gāju un darīju, ar dažām kursa biedrenēm atkal pa līderiem.
Tagad arī viss forši - sava vieta atrasta :), draugi ir un nav nekādu problēmu iekļauties sabiedrībā, uzstāties un parādīt sevi, savu darbu, :)

grecia - pilnīgi piekrītu !

tā skolas popularitāte, piemēram ,man, deva daudz. Jo man bija pašpārliecinātība par sevi, augsts pašvērtējums ,iemācijos nekautrēties runāt un pastāvēt par savu viedokli. utt. tas ļoti noder dzīvē.

Mani mēdza apsmiet pirmajās klasītēs, jo man bija superīga "bļodiņa" jeb zēngalviņa :D Tas man dikti sāpēja, taču pēc aptuveni 5. vai 6. klases līdz pat vidusskolai biju populārā. Tagad gan esmu pieklususi :)

Es par savu klasi runāju, ne jau par visām.

Neesmu nekad biju atstuma, vai populāra.Vidusskolā mums bija draudzīga klase, bija man vēl 3 draudzenes ar kurām vienmēr starpbrīžos un pēc skolas turējāmies kopā. Nezinu vai baigi esmu mainijusies pašai tā neliekas, neviens arī neko tādu nav teicis :D

Pamatskolā biju no sliktā gala, bija tikai viena draudzene. Runāju pretī skolotājām, nemācījos u.t.t. Daudzi mani apsmēja.
Vidusskolā jau sāku celties. Un aizbraucot uz salidojumu mani neviens nepazina, jo mācos doktorantūrā, esmu labi ģērbusies (šad tad patīk ģērbties tā, lai džeki atskatās) labi sitēta, labi apmaksāts darbs u.t.t.
Un salidojumā ierados ar mērķi:paskatieties, kas es esmu!
Un tās populārās jau sen sadzemdējušas, vīrus kā zeķes maina u.t.t.

Ak Die's, es tāpat tagad esmu komunikabla, atvērta, sabiedriska, jautra utt. Ar visu to, ka skolā biju nekas.

biju gudra un haljavshica.... veicaas ar eksaamenu biljeteem, kontroldarbiem, vnm bija teemas, ko labi paarzinaaju.

pamatskolaa - jautra, traka, bijaam taads barinjsh populaaro un trako

vidusskolaa- kolektiivs nepatika, kontakteejos ar vecajaam draudzeneem, un iipashi neiedziljinaajos klasee notiekoshajaa

universitaate - best time!!!

Pamatskolā bijām 4 meitenes, kuras par visiem smējās. Īpaši neviens cits klasē tā ar muļķību neizcēlās. Katrā ziņā, laikam bijām tās izlēcējas uz pārējo fona.
Vidusskolā man bija samērā vienalga, jo man visi no klases likās pajoliņi. Katrs dzīvoja savu dzīvi un baigi nečupojās - tas gan bija feini. Jau no paša sākuma izteicu iniciatīvu aktīvi darboties skolas dzīvē un tiku ievēlēta par skolēnu domes priekšsēdētāju savā skolā un tā tas palika visus 3 vidusskolas gadus. Uzturēju labas attiecības ar skolotājiem, aktīvi darbojos skolā un nesu tās vārdu ārpus skolas. Tas arī bija iemesls, kādēļ daudziem no klases nepatiku. 11. klasē sāku bastot skolu un sadraudzējos ar meiteni, kurai klasē bija labākās sekmes. Viņa man deva visus mājasdarbus utt. Kad pārējie redzēja, ka bastoju skolu, sāka mani atzīt un stāstīt stāstus, ka 10.klasē visiem esmu likusies iedomīga zubre.
12. klasē jau mēs bijām 3 meitenes, kas atkal par visiem ņirgājās. Tagad paskatos atpakaļ - mēs bijā šausmīgi ļaunas. Likām vienai meitenei kabatās jēlas cūku kājas, pirmās ņēmāmies viņu aizstāvēt un meklējām vainīgos.
Man patika savi skolas gadi. Visādiem posmiem jāiziet cauri. Ar abām vidusskolas draudzenēm, kas tagad ir gana sasniegušas saviem gadiem, joprojām esam ļoti labas draudzenes un smejamies.

Pamatskolā it kā biju ''kruto'' bariņā, bet noteikti nebiju populārā meitene. Nekad eesmu bijusi un nebūšu, un labi vien ir. Vidusskolā gan visi bijām vienlīdzīgi un tas arī bia vislabākais laiks. Visi bijām draudzīgi, protams, katram bija savs tuvākais bariņš, bet tas netraucēja mums būt draudzīgai klasei. Tagad esmu man pohuj kas. Vispār šobrīd Augstskolā šķiet, ka esmu viena :D it kā izklaidējos ar vienu bariņu, bet neesmu tajā tā pilnībā iekšā. A man vienalga, ja godīgi. Sajūta, ka mums kursā šobrīd ir tādas 3 frontes - labais gals, kreisais gals un aizmugurējā fronte, kura ar nevienu nekomunicē. es esmu kkur pa vidu tām visām.

ā, par gudrumu - nebiju cītīga skolniece, tāpē pie gudrā gala netiku pieskaitīta, bet eksāmenus noliku labi. Bij priekšmeti, kuros varēju paspīdēt un tādi, kuros labāk muti nevērt vaļā. Man šķiet, man bija diezgan vienkārša un parasta pusaudža skolas dzīve, bet šā vai tā jauka.

Krutā un populārā nekad neesmu bijusi. Pamatskolā biju zubrīte un pelēkā pelīte. Arī vidusskolā biju zubrīte, bet jau - skaista zubrīte :) Visas zubrilas skolā vienmēr apsmēja, bet mani kaut kā neaiztika, biju kaut kā iemantojusi pat slikto puišu cieņu.

Kopumā raksturojot, es biju tāda sava ceļa gājēja. Es negāju uz skolu čupoties. Man bija konkrēts mērķis - iegūt zināšanas un pabeigt skolu ar izcilām atzīmēm, lai sasniegtu savas dzīves turpmākos mērķus. Līdz ar to mani pilnīgi neuztrauca, ko par mani domā vai cik es populāra neesmu.

Arī tagad manī ir saglabājies tas zubrilas pedantiskums, kas tagad izpaužas darbā. Un arī joprojām esmu sava ceļa gājēja, kuru neuztrauc apkārtējo kritika un domas, eju tkai uz savu mērķi. Vienīgi esmu kļuvusi mazliet sabiedriskāka un atvērtāka, neesmu vairs tik kautrīga pele.

Skolas laikā biju nekāda. Pamatskolā man bija reti stulba klase, kur krutākie bija tie, kuri jau laicīgi dzerstijās un seksojās. Tā kā mani tas neinteresēja, kruta nebiju. Nemācēju ne pucēties, ne sevi pasniegt, tāpēc visbiežāk biju vienkārši nepamanāma. Vidusskolā man bija ļoti jauka klase, bet pie populārajiem pat necentos tikt. Nācu no nabadzīgas ģimenes un man nebija naudas ne krutām drēbēm, ne tusiņiem. Klasē biju viena no tām, kurām ir labākās sekmes, draudzējos ar dažām meitenēm un man bija savs "bariņš". Par pārējiem man bija diezgan vienalga. Tikai vidusskolas beigās uzzināju, ka daudziem klasē esmu patikusi, jo nebiju tāda, kā citi.
Man jau šķiet, ka neko daudz neesmu mainījusies.

Man šķiet, ka neesmu ļoti mainījusies kopš skolas gadiem. Nav tā, ka no ēzeļa būtu izaugusi zebra:D Jā, protams, nācis klāt garīgais briedums, nostabilizējušās vērtības, bet rakstura ziņā savā dziļākajā būtībā, domāju un jūtu, esmu tā pati mazā Luīze. Skolas gados man bija ļoti labas matemātiskās dotības, ārkārtīgi labi padevās eksaktās zinības, tāpēc mainīju skolu, kur nokļuvu starp man līdzīgiem ar tādām pašām dotībām. Hāā, tas lieliski audzināja raksturu - ja iepriekš arī manī bija kāds iekšējs lepnīgums (kaut nekad neesmu sirgusi ar iedomību, jo vienmēr man piemitusi stingra paškritika), tad šeit tas lieliski tika noslīpēts :D