Nezinu. Sekotāja? Nē, bet palicēja arī nē. Drīzāk - es skrienu pakaļ ērtībām, labklājībai, mieram. Ja mans vīrs pēkšņi ienāktu virtuvē un teiktu - mīļā, braucam uz....! Es teiktu "nē". Viennozīmīgi.
Pirmkārt, uz precīzi 5 mēnešiem esam atbraukuši uz Vāciju. Iekrāt naudu, lai varētu normāli dzīvot, īpaši neiespringt par darba un studiju apvienošanu Rīgā. Bet tas bija vairāk manas iniciatīvas dēļ, jo man nepatīk raustīties - būs rīt nauda vai nebūs.
Otrkārt, ar savu "jā" zagsā es jau atteicos no labas darba vietas. Jo, es neesmu no tām meitenēm, kuras pašas ik mēnesi iztērēs 200ls drēbēm, 100ls kosmētikai - rēķini uz pusēm. Es uzskatu, ka visām finansēm ir jābūt kopīgām. Tas ir, kurš atcerās tas izdara. Nepastāv tāda - mans/tavs - ir mūsu. Bet, Rīgā es pelnīju krietni vairāk kā vīrs. Tas nesagādāja problēmas man, bet viņam. Tādēļ, šobrīd pelnam dzīvoklim un citām lietām, kuras būs nepieciešamas.
Ja man nāktos atteikties no visa viņa dēļ, kādēļ lai viņš neatteiktos no visa manis dēļ? Šādi visu sgrozot ir jāsaprot, ka tas ir debili jau pašā saknē. Ir jāapsēžas, jāizsver un jāizdomā - kas būs tālāk, kā būs tur - projām. Ko tas dos un ko tas atņems ilgtermiņā. Mani neinteresē lūrēt uz piramīdām trīs gadus, ja es saprotu, ka tie trīs gadi paies un atgriežoties man vēl būs nepabeigta doktorantūra, jāsāk domāt par bērniem un tā tālāk.
Lai cik ļoti šeit sievietes nelielītos, ka savu vietu zem saules izcīnīs visur... Es nezinu, kā es ar savu politologa bakalauru varētu bīdīt karjeru, pemēram, Taizemē. Vai Ķīnā. Savukārt uz Rietumiem - kaut šeit pat Vācijā, ir vajadzīga valoda. Otrkārt, cik daudziem vispār kaut ko izsaka Latvijas 1. līmeņa augstākā ar praksi kādā Latvijas mini kantorī?!
Nē, es sekotu tikai tad, ja labums tiek abiem - tas ir, zaudējums ir mazāks kā ieguvums. Pretējā gadījumā - kompromisi vai palikšana.
Secinājums: Neesmu akla sekotāja. Bet atbalstu neliegtu nekad, tas gan.
824
