Pēc vakardienas sarunas ar draudzenēm,kaut kā nonācām līdz slēdzienam,ka ir divu veidu sieviešu - tās,kas uzskata,ka sievietei ir jāseko vīrietim,un tās,kas atsakās,jo ...... ( karjera,mamma blah blah ).
Pie kurām piederat jūs? Vai uzskatat,ka sievietes vieta,ir blakus savam vīrietiem un esat gatava sekot viņam ari uz Taizemes nekurieni,ja viņu sūtīt tur uz 2 gadiem vai jums sava brīvība,sava dzīve,karjera,kas nu kurai,ir svarīgāka?
Šeit aizsākās diskusijas par karjeru, tad man kaut kā nāk prātā, kad jebkurš savu karjeru izveidos jebkur un no nekā, tā noteikti nav problēma, tās ir ambīcijas. Savukārt cits jautājums ir kāpēc man sekot, nevis tas otrs man? Tā jau ir stūrgalvība un domāju, ka tikai ar gadiem saproti , cik ļoti grūti ir atrast blakus labu cilvēku, ar kuru patiešām vēlies būt kopā un justies laimīgs, tamdēļ esmu ierindojama sekotāju sarakstā un esmu laimīga, karjera, iespējas būs vienmēr, galvenais ir ambīcijas un sapratne vai to patiešām darīt.
atkarīgs no tā,ko man vajadzētu pamest.
Lai arī karjera man ir svarīga,es laikam tomēr sekotu(protams,atkarīgs cik stirpas jūtas ir pret cilvēku)
un ja beigās atjēgtos pie sasistas siles,tas nozīmē,ka tā tam vajadzēja notikt un tikai tāpēc,ka esmu kur citur nenozīmē,ka nespēšu tur piepildīt savus sapņus
Tur vajag traku mīlestību un lielu drosmi. Man vispār liekas, ka tas ir pozitīvi, ja cilvēkam nav bail sākt visu no sākuma un pilnveidot sevi citā vidē.
Nevienam no ex nekad nebūtu sekojusi. Tagadējam- pilnīgi noteikti. Ja viņam piedāvātu lielisku iespēju karjeras un/vai sevis pilnveidošanas ziņā- noteikti dotos viņam līdzi. Un viņš tāpat sekotu man.
Jā, man šeit ir karjera u.c. labumi, jau iegūta nozīmīga vieta darba vidē utt. Bet es pamestu to visu 2x nedomājot :D Man ir galva uz pleciem, un manas zināšanas, prasmes un izglītība nepazudīs tikai tādēļ, ka nedzīvoju Latvijā. Līdz ar to- savu vietu zem saules vienmēr atradīšu. :)
Par to "sasisto sili"!Tiesaam nekur nav teikts,ka viss vienmeer buus tik skaisti ,kaa sapnii,bet tad atkal...varbuut vismaz iisu mommentu mees esam bijusas tur ,kur mees nebuutu,ja neriskeetu!:)
Par to "sasisto sili"!Tiesaam nekur nav teikts,ka viss vienmeer buus tik skaisti ,kaa sapnii,bet tad atkal...varbuut vismaz iisu mommentu mees esam bijusas tur ,kur mees nebuutu,ja neriskeetu!
Tieši tā, nākotni paredzēt nevar. Vienā dienā esi cars, citā vari būt cara kalpotājs. Un otrādāk :)
Bet jācenšas ir, ir jāvirzās uz priekšu un jādara visu, lai sliktāk nebūtu, un, ja pēkšņi ir, tad nevis zaudēt galvu, bet sākt no tās vietas, kur paliki. Tik un tā cilvēkam būtu pieredze, bet pieredze mūsdienās ir zelts.
Šī diskusiji nāk kā likteņa pirksts... un samulsina mani vēl vairāk. Esmu šobrīd situācijā, kurā jāizvēlas - sekot vai nesekot. Un es baidos no tā, kas būs, ja sekošu un ja nezidodas, un kā spēšu pārdzīvot šķiršanās sāpes, ja nesekošu. Ak jel, kapēc dzīve ir tik sarežģīta!? :D
Es noteikti nesekotu.
Ir tik daudz vietu, ko vēlos redzēt un kur vēlos dzīvot, ka man nav īsti laika kādam vēl sekot. Bez tam es principa pēc nevienam neesmu sekojusi un nesekošu. Ja vīrietis vēlēsies, varēs braukt man līdzi. Turklāt uzskatu, ka vīrietim daudz vērtīgāk būtu, ja viņš sekotu man, nevis otrādāk. ;)
Es vienkārši nezinu kā rīkoties. It kā gribētos prasīt padomu jums, bet jāizlemj jau man pašai. Tagad nevaru saprast - aprakstīt situāciju vai tomēr nē. :D
Un vēl. Es ne vienmēr to uztvertu kā sekošanu, kas ietver sevī arī daļu nolemtības. Šobrīd, šajās attiecībās un ar šo vīrieti tas noteikti būtu kopīgs lēmums un kopīgs piedzīvojums, kopīgas dzīves veidošana citur, nevis viņa došanās piepildīt savus mērķus un mana akla sekošana.
Galu galā nav taču tā, ka vīrietis paziņo par to, ka brauks un tev pašai jāizlemj - palikt vai braukt līdzi, parasti jau tādas lietas ģimenē apspriež un izlemj kopā. Tad atliek vien jautājums, vai jūs ar vīrieti jau uztverat viens otru kā ģimeni vai kā citādi...
Agrāk biju pārliecināta, ka esmu palicēja.
Nu jau būs divi gadi kā pārliecinoši varu teikt, ka esmu sekotāja.
Laikam bija vajadzīgs īstais cilvēks un sajūtas, kuras sniedz atrašanās viņam blakus. Un tādas sajūtas, kādas manī spēj izraisīt atrašanās viņam blakus, nekad ne tuvu nelīdzināsies tām, kuras sniedz karjera, darbs vai citi apstākļi.
Kad mana lielā mīla teica, lai bēgam, pametam visu un braucam prom no visa un visiem, es neskrēju, tāpēc, ka man šeit ir sava dzīve un savi plāni, kas pašlaik iekļaujas Latvijas robežās. Es nebiju gatava riskēt kaut kāda neprāta dēļ, lai pēc tam to rūgti nožēlotu, jo mēs neesam vairs ,kopā, varu vien iedomāties kā tas viss būtu izvērties kaut kur tālumā...vjek. nē. Vispirms es pati un tad vīrietis.
Ja es būtu precējusies, man būtu ģimene, tad tas ir cits jautājums. Padomātu. Bet tā diez vai.
sekotu, 100%, jo zinu, ka viņš man ir svarīgs, ka cienu un mīlu.....un ka mums jābūt kopā...bet tai pat laikā zinu, ka viņš no manis neko tādu neprasīs un neuzspiedīs....un arī plānos nekas tāds mums nav un nevar būt......bet sekotu, jo sievietei ir tas jādara, ir jāmīl...
Es būtu palicēja. Lai cik ļoti mīlētu, neesmu gatava aizlaist pa reni savus šī brīža sasniegumus, kurus esmu sasniegusi šeit, neesmu gatava arī atteikties no nākotnes mērķiem, pie kuru sasniegšanas smagi strādāju šobrīd. Man ļoti patika rakstītais: vispirms es pati un tad vīrietis. Piekrītu arī, ka ja ir precēti un ir bērns, tad uz šādu situāciju skatās savādāk, jo tad ir jādomā par bērnu utt. Laiks, kad sievietei nebija izvēles un vienīgais, ko viņa varēja darīt savā dzīvē, ir bez ierunām sekot vīrietim, ir pagājis(vismaz lielā daļā pasaules). Tagad sekot nav mans pienākums, tagad tā ir izvēle, kuru varu izdarīt un varu arī neizdarīt.
824
