Nezinu, cik lielai mīlestībai ir jābūt, lai tik ļoti upurētu savu dzīvi. Galu galā nekur nav rakstīts, ka ar to vīrieti viss izdosies kā ir iecerēts. Protams, var cerēt, bet dzīve nav rožu dārzs un gadās visādi. Iespējams, aizbraucot uz turieni nekas vairs nebūtu kā agrāk.
Es droši vien, ka vispirms dzīvotu tāpat, tur, kur es esmu un tad jau redzētu, cik neizturams tas attālums būtu. Ja ir patiesa mīlestība, tad 2 gadi neko daudz nemaina, iespējams to 2 gadu laikā varētu saprast savas patiesās jūtas un, ja abi saprot, ka viens bez otra nevar, tad dotos līdzi. Kaut gan es stipri šaubos, ka es tā darītu. Man ir svarīgs viss, kas man ir šeit un aklas mīlestības dēļ es neskrietu pakaļ vīrietim uz otru pasaules malu. Jo tikpat labi, viņš var aiziet no tā darba un meklēt citu tepat, ja mani tik ļoti mīlētu un negribētu šķirties. Nedomāju, ka man būtu jāiebāž kaķim pakaļā sava karjera, draugi, ģimene, vietas, ko mīlu, utt. Protams, ja man būtu 18 vai 20 gadi, tad es padomātu. Bet tagad, drīzāk, ka nē. Aizbraukt ir viegli, bet atgriezties un nokļūt apritē ir pavisam kas cits. Un galu galā visas rētas ir dziedējamas.
824
