Labvakar!
Mani īsie, aprautie teikumi neatspoguļo to, kā patiesībā jūtos (jūtos es patiešām slikti) un necentīšos jūs apgrūtināt ar savas bēdas izklāstu, bet uzdošu vienkāršu jautājumu. Ceru, ka tie dos, ja ne gluži atbildi, tad mājienus un vietu interpretācijām un tālākām garīgajām mokām, kāpēc viss notiek tā, kā tas notiek!
Vai jūs, meitenes, arī esat rīkojušās tā, ka pret puisi ar žestu, mīmikas, attieksmes un tuvošanās un sarunas uzsākšanas mēģinājumiem izrādat nepārprotamas spēcīgas simpātijas, savukārt, kad simpātijās atzīstas arī puisis, tad notēlojat nepieejamo dāmu?
Ar ko tas skaidrojams?
It kā stulbs un ne pa jokam nodrāzts jautājums, bet tik tiešām man ļoti svarīgs.
1
