Tados mirklos kad sads garigai palasu Vonnegutu.
Kāds jauneklis no Pitsburgas, vārdā Džo, vērsās pie manis ar šādu lūgumu: “Lūdzu, pasakiet man, ka būs labi!”
“Laipni lūdzu uz Zemes, jaunais cilvēk!” es atbildēju. “Šeit vasarā ir karsti un ziemā auksti. Zeme ir apaļa, slapja un pārapdzīvota. Uz tās virskārtas, Džo, Jums ir atvēlēti apmēram simt gadi. Man ir zināms tikai viens nosacījums: pie joda, Džo, Tev ir jābūt lādzīgam!”
vai
Lielo jautājumu par dzīves jēgu es uzdevu savam dēlam pediatram. Dr. Vonnegūts savam vecajam, drebelīgajam tēvam atbildēja šādi: “Tēt, mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu tikt cauri šai padarīšanai – lai kas tā būtu.”