Man šī ir smaga tēma. Bija ilgstošas attiecības ar ļoti greizsirdīgu vīrieti, tas arī bija šķiršanās iemesls, bet jaukos mirkļus un labās īpašības nespēju aizmirst vēl tagad, nespēšu nekad.
Savu greizsirdību cenšos neizrādīt, zinu, kā nepamatota satraukšanās otru var nomākt, bet iekšēji tomēr satraucos, kas izņēmuma gadījumos liek izlekt tam visam arī uz āru... Jo mans vīrieties ir no tiem "aukstajiem", kurš nemāk man saprotamā, piemērotā veidā izrādīt, ka esmu vienīgā dievinātā. Es zinu, ka tā ir, bet viņš bieži aizmirst man likt tā justies, un jūtīgākās dienās tas aizķer (PMS? :D ). Bet normā esmu pietiekoši pašpārliecināta. :) Varbūt tā nedrošība reizēm parādās, jo zinu, cik iekārojams viņš sievietēm izskatās, zinu, ka ir, kas karas kaklā... Bet es saprotu lietas, nav dzīve nekāda pasaka, vīrieši vienmēr pamana citas. Es baudu tagadni, esmu superīga drauzene - tāda, lai pati sev patiktu attiecībās. Nekad jau nevar zināt, kas notiks. :)
Un mums visām reizēm iedzeļ neliela greizsirdībiņa, neizliksimies pārāk pašpārliecinātas jeb nebūsim muļķes! Veselīga greizsirdība atsevišķos gadījumos ir jauka parādība, tad tu vismaz neuztver savu otro pusīti kā uzticīgu kucēnu. ;)
6676
