Sveikas, meitenes!
Šobrīd esmu tādā situācijā, kurā nevaru izlemt, ko darīt! Ļoti labprāt uzklausītu Jūsu domas un ieteikumus!
Tātad...
Man ir 20 g. Šobrīd studēju 2.kursā dienas nodaļā, lekcijas katru dienu (izņemot 5dienu), kā arī strādāju nepilna laika darbu - 30h nedēļā jeb 5 dienas pa 6h. Jāstrādā noteikti ir gan 6dien, gan 7dien (ļooooti reti gadās dabūt brīvu), un vēl 3 dienas darba nedēļas laikā. No darba man brīvs vienmēr ir 2dien, jo tad ir lekcijas līdz plkst. 18:00.. Otra brīvdiena iekrīt vēl kkad nedēļas vidū, bet nu par īsti normālu brīvdienu to uzskatīt nevar - pus diena tiek pavadīta lekcijās.
Strādāju es jau nedaudz vairāk par gadu. Ģimenē esam 6 cilvēki - vecāki, es, 2 māsas un brālis (11 g., 4 g. un mazā māsiņa - zīdaine). Dzīvoju pie vecākiem. Mamma nestrādā, līdz ar to iztikai pelna tikai tēvs. Un tā gadu atpakaļ es izlēmu, ka jāpelna pašai savām vajadzībām, lai vismaz tētim par to nav jādomā.
Lieki piebilst, ka laika man nepaliek vairs nekam, darba laiks ir līdz 21:00..
Kad biju nostrādājusi pus gadu, bija pirmā sabrukuma reize - atnācu mājās un izplūdu asarās, jo saprotu, ka vairs nevaru to pavilkt, ir ļoti grūti, bet saprotot, ka tā sava naudiņa tomēr ir vajadzīga, saņēmos un turpināju strādāt.
Nesen, ap septembra laiku, tas atkārtojās, es atkal saprotu, ka vairs nevaru, bet tomēr jūtu, ka no darba aiziet atļauties nevaru... (Jāatliek katru mēnesi kāda nauda mācībām, japaēd pusdienas universitātē un darbā utt)...
Un nu tagad atkal.. Oktobrī palika gads, kopš strādāju.. Un vienu vakaru izejot no tās sasosītās darba vietas man vienkārši sākās histērija.. Es biju uz ielas plkst 17 - tas nebija sanācis kādu pusotru nedēļu no vietas.. Vnk sajutos nožēlojami. Biju piekususi. Pat maza meitenīte sabiedriskajā transportā mani palaida apsēsties, un tas man lika justies vēl jo vairāk nožēlojami...
Tagad nezinu, ko iesākt.. Sakārtojos visu pēc prioritātēm, mācības tomēr ieņem 1.vietu šajā konkrētajā dzīves posmā man, bet darba dēļ mācībās es traki atpalieku.. Nav vēlmes naktīs neko studēt!!
Es ļoti labprāt dzirdētu no Jums kādus ieteikumus, kā Jūs tiekat galā līdzīgās situācijās, varbūt man vienkārši ir ļoti nepareiza attieksme/saprašana par visu šo 'darbs+studijas' pasākumu??