Godīgi, dāmas?
Es ilgojos pēc tīņu gadiem,kad mani vēl neinteresēja mans svars. Es gulēju dārzā un deķīša, vienā pelčukā vien. Man nebija kauns pludmalē noskriet visiem ciema zēniem pa priekšu un es varēju ēst čipšus, kolas un visu pēc kārtas. es nebūt nebiju skalu bunte, es pat neatceros,kāda es biju. Atceros vien to,ka man bija super īsi, gaišizili šortiņi un faltēti īsi svārki ar kutiem es desoju pa pilsētu absolūti bez kādiem kompleksiesm...tas bija pefekti.
Tagad es katru rītu mostos ar domu - nepagrāb tos našķus, mācies iztikt bez...un ir rīti,kad izdodas, ir rīti, kad ņifiga neizdodas, bet pie katra ēdiena ir jādommā - es bez tā varēju iztikt.
Nolādētais pončiks...