21. decembrī man ir kursa ballīte. Mēs nolēmām, ka noteikti kaut ko savārīsim un būsim vainīgi pie pasaules gala :D
Vispārīgi, jā, es uzskatu, ka mums katram ir savs ceļš ejams. Un arī cilvēki, kas jāsatiek; katram savs laiks un vieta. Cik nav gadījies tā, ka satieku kādu cilvēku savā Dzīvē un itkā ir laba saikne, saprotamies (gan ar meitenēm, gan puišiem), bet kaut kas tomēr trūkst. Un tie ceļi pašķiras un gadu, divus vēlāk tiekamies atkal un saprotu, ka abiem vajadzēja kaut kur vēl emocionāli nonākt, lai saprastos. Vai cilvēks, kuru pazīsti gadiem, dzīves līnijas tā kā iet paralēli, bet nesatiekas vēl, jo nav īstais laiks.
Svarīgi ir koncentrēties uz sevi un savu izaugsmi, jo tas, kam jānotiek, notiks jebkurā gadījumā - labāk, lai esi vislabākajā iespējamā kondīcijā, lai to sagaidītu, uzņemtu un izbaudītu. Vienalga, vai darbs, vai draugi, vai bērni vai vīrietis.
Par laiku, pilnīgi piekrītu. Arī man viņš ir sācis skriet vēja spārniem un vispār nesaprotu, kas un kā. Vakar, teiksim, atcerējos, ka pirmdienā teicu māsai, lai man šo un to atgādina ceturtdien. Un tagad attapos sestdienā, vispār, ka nedēļa jau paskrējusi un - pa kuru laiku?
It just happens.
Vispār, par pasaules galu runājot, nu neuzsprāgsim mēs visi. Un arī tukšums neiestāsies un citplanētieši neatnāks (un arī Jēzus no debesīm nenonāks un nesāks šķirot labos un sliktos) - tas vienkārši būs pārmaiņu punkts šajā pasaulē. Enerģētiski. Ne velti, ar vien vairāk dzirdu, kā cilvēki runā, ka kaut kas jāmaina, jārosās; visdažādākie cilveki man apkārt strauji mainās un sāk rosīties. Pasaule ir sasniegusi konkrētu punktu savā attīstībā un lietām ir jāmainās. Ja mēs spējam mainīties līdzi un adaptēties, tad ir forši.
Cilvēki saņems pēc nopelniem, karma's a bitch, tāpēc tas uz katra paša sirdsapziņas, kas mēs esam un ko daram.
Tāda lūk mana filozofija :)
493
