Sveiks, svētdienā!
Filozofisko pārdomu svētdiena.
Es esmu spēcīgi pieķērusies tai domai, ka mums katrai ir savs ceļš, es to saucu par Likteni, kas ir noteicis mūsu dzīves gaitu, notikumus, to aptuveno virzību. Ne gluži izskaitļojis ar sekundes precizitāte, bet lielos vilcienos –pieturas punktus, kam un kad jānotiek. Varbūt naivi, bet katrs izvēlas, kam ticēt, vai ne? Kā domājat jūs?
Turpinot manu domu, kā zināt, ka esmu tur, kur Liktenis ir lēmis? Kā zināt, vai tas, kur es esmu, ko es daru ir pareizi? Brīžiem mani pārņem sajūta konkrētā situācijā, ka es šeit esmu bijusi jau ilgi, jau sen, kaut arī tikai nesen tur parādījos. Varbūt neskaidri iztecos, bet minot piemēru taps vairāks skaidrs... Ļoti bieži, agri no rīta slēdzot vaļā darba kabinetu,ieslēdzot gaismu, man šķiet, ka es jau šeit strādātu ilgi. Ejot pa garo gaiteni mani pārņem sajūta, ka redzu sevi no malas un būtu šeit staigājusi jau gadiem, nevis vien pāris mēnešus. Esmu sajūtu cilvēks, varbūt mani nesapratīs reālisti, bet Emmanuellei gan vajadzētu sajust manu domu lidojumu.
Un vēl par laiku. Pēdējais pusgads paskrien nemanot. Pavisam nopietni! Laiks iet nevis pa stundām, bet pa dienām, nedēļām. Aizrit nedēļa aiz nedēļas, bet man šķiet, ka pagājusi vien nakts starp 2 dienām. Kas notiek, kāpēc laiks iet tik ātri? Par šo tēmu esmu daudz interesējusies. Esmu lasījusi, ka cilvēkiem, kuri atrodas savā īstajā vietā un dara to, kas tiem ir paredzēts , arī laiks iet ātri, jo dotais laiks ir jēgpilns.
Kāda ir jūsu pieredze un domas runājot par Likteni un laiku?
493
