Būs bēbis - sajūtas uzzinot šos jaunumus

Biju šokā. :D
Pirmais to saprata vīrs, kādu rītu vnk pateica - Tu esi stāvoklī! Tad man pat mr vēl nebija aizkavējušās.
Nu es īsti nezināju, kas būs tālāk, ko lai gaidu, ko darīt, jo mazais pieteicās neplānoti.
Parādījās spontānā draudi. Ielika slimnīcā. Kad pirmo reizi izdzirdēju mazulīša sirdspukstus, sapratu, ka jau viņu tik ļoti mīlu, ka darīšu visu viņa dēļ. Daudz lūdzu Dievu, lai mazajam viss būtu labi, teicu, lai turās. Pēc piecām dienām bijām mājās.
Jutos laimīga un atvieglota. Sapratu, ka mani gaida, kaut kas burvīgs, kas ar katru dienu tikai apstiprinājās. :)

sveika! patiesiba izveidoju tikko sev profilu,jo gribeeju sheit iekomenteet.
es uzzinaaju aizvakar,likaas,ka esmu staavoklii..bet testu uztaisiju shoriit un...pozitiivs. lielie prieki tagad tikai saaksies :)
bet gruuti noticeet kaut kaa,ka tas patieshaam notiek :)

esi staavoklii? :)

Bija sajūta, ka tas nenotiek ar mani, ka sapņoju un tulīt pamodīšos.

maija, nē, vēl neesmu stāvoklī. Pagaidām tikai domāju par to, kā būtu, ja būtu :) Man liekas, ka šoks ir jebkurā gadījumā - arī tad, ja mazais plānots.

marchixa, labā vai sliktā ziņā? :D

Nebija tā, ka sabijāties arī tad, ja mazais bija plānots un gaidīts?

nesabijos....ok,nedaudz,bet vairaak tieshi,lai vinjam viss buutu labi.
es domaaju,ka arii tas mainaas,vai esi staavoklii pirmoreiz vai jau atkaartoti.
tagad domaaju,kaa lai paveestu vecaakiem.
:)

maija, tu esi pirmo reizi stāvoklī?

Man trīcēja rokas, kājas un viss pārējais. Noraudājos- panikas lēkmes iespaidā. Bet drīz nomierinājos. Kad jau pēc dažām nedēļām redzēju bebi USG, nevarēju neraudāt aiz aizkustinājuma.

Vispār - daudz nedomāju par to, kas būs un kā būs. Vienkārši zvanīju mammai, bērna tēvam. Darīju vairāk - krāju naudu, meklēju dzīvesvietu citu, gāju uz soc dienaestim, lai uzznātu, ko un kā varu saņemt no valsts (jo atrados UK), stājos uzskaitē.

nee. man bija spontaanais aborts. jau veelaa laikaa,un taapeec tagad nezinu,vai teikt kaadam vai gaidiit,kameer piedzimst.

stāvoklī paliku kad biju nepilngadīga, puisis pateica ka esmu stāvoklī kad vel nekādas pazīmes pat nebija, pēc tam tests.. lielie prieki un tad domājām kā pateikt vecākiem... :D

Solviic, un ko vecāki?

Atvainojos autorei par spamu :), bet Ance, varbūt nav par tēmu, bet, cik esmu lasījusi diskusijas, man ir radies iespaids, ka tu esi baigi foršā un zini, ko dari :)
Tev mazais bija plānots? Interesanti uzzināt, jo sliecos piekrist šim viedoklim

Man liekas, ka šoks ir jebkurā gadījumā - arī tad, ja mazais plānots.

.

Mana reakcija bija - nu tad beidzot pozitīvs!! Bet tas bija tamdēļ, ka bija visādas pazīmes, bet pāris grūtniecīubas testi neko neuzrādīja. Grūtniecība bija plānota un bijām ļoti priecīgi, taču mans stāsts ir bez happy ending.

Ebe, nē nebija plānots galīgi. Es pat nebiju kopā ar bērna tēvu, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī. Es arī piekrītu, ka tas ir šoks jebkurā gadījumā, jo ļoti daudz kas dzīvē mainās. Prioritātes tiek sadalītas savādāk, intereses, uzskati... viss. Vismaz normālos gadījumos, es tā uzskatu.

Bet es uzskatu, ka neplānots bērns nav tas pats, kas nevēlams bērns. Mana čiepa nebija nevēlams bērns, es viņu dikti gribēju un gaidīju - tikai domāju, ka viņa būs čalītis nevis čiksīte. :D

Atvainojos, neskaidri uzrakstīju. Man bija kādu nedēļu visādas dīvainas sajūtas un aizdomas uz grūtniecību, taču grūtniecības testi neko nerādīja. Tik pāris dienas pēc iztrūkstošām MR beidzot parādījās ļoti gaiša svītriņa.

Bet es uzskatu, ka neplānots bērns nav tas pats, kas nevēlams bērns

Par šo es Tev pilnīgi piekrītu!

Es pati paliku stāvoklī, kad man bija 17. Diemžēl šī grūtniecība nebeidzās labi - bija MA, bet, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, es zināju, ka gribu šo mazo un ļoti gaidīju viņu, bet nu sanāca kā sanāca. Acīmredzot tā arī bija jābūt. Laiks pagājis un esmu tikusi tam pāri. Tagad ar vīru sākam domāt par mazo - ļoti gribu, bet manī snauž bailes. Un ja nu atkal kaut kas noiet greizi?!

Ance, kad uzzināji, ka esi stāvoklī, sagāji kopā ar bērna tēvu? Kā viņš reaģēja, uzzinot jaunumus?

Ance - es domāju, ka būs meitiņa, pat rozā sedziņu uztamborēju. Vēlāk nācās adīt zilu. :D

atcereejos draudzenes staastus par dzemdiibaam un bljaudama viiram pazinjoju, ka man buus kjeizargieziens.

Nespēju par iedomāties, kāda tā ir vilšanās. Man liekas, es nepārdzīvotu, ja zaudētu bēbi. Bet, ja nebūs mēģinājumu, nebūs rezultāta. Novēlu tev veiksmi, ceru, ka viss būs kārtībā! ;)

Ance -vecāki protams šokā.. bet nu mēs parādijām savu nostāju , savai mātei tā arī pateicu-esmu pret abortu un es to nedarīšu. Pēc tam pārgāju dzīvot pie puiša-sakasijos ar mamu ,bet pēc tam viņa saprata ka protu pati tikt galā, puiša vecāki arī kautkā tika visam pāri.
bērniņu gribējām,un mums bija vienalga ko domā citi.