Šoreiz par attiecībām starp vīrieti un viņa vecākiem...
Varbūt kāda pārmetīs, ka tā nav mana darīšana, kāda sapratīs un ieteiks tik ļoti nesatraukties....esmu gatava uzklausīt jūsu viedokļus, meitenes (un zēni, protams,,, kuri te aizmaldījušies:) ). Kā ir ar jūsu draugiem/ vīriem/ brāļiem? Man TĀDS viens gadījies vai tomēr tā ir diezgan sastopama "parādība"(manā lokā gan nav, tāpēc nākas brīnīties....)
Lieta tāda...dzīvoju ar draugu, kuram ir 25+...un mani biedē viņa pārāk "tuvās" (ko es mēdzu saukt arī par bērnišķigām) attiecības ar mammu! Katru dienu ir zvani, katru dienu ir sarunas par vienu un to pašu(bet tas nav tik svarīgi), viņam ir vēlme izstāstīt savai Māmiņai visu līdz pēdējiem sīkumiem!Ja mamma kādu dienu nesazinās ar Viņu, draugam sākas "panika"(tas manā skatījumā), Viņš noteikti uzzvanīs, jo redziet, saprot, ka mamma gaida zvanu un ja tā nenotiks, tad -ak, Varenajai- noteikti būs iemesls apvainoties(un Viņai tiešām gadās uzmest lūpu par kādu ilgāku klusēšanu no dēla puses)!Saprotu, ka jāpriecājas par tik stiprām attiecībām starp ģimenes locekļiem, bet manuprāt tā jau ir galējība..sajūta, ka māte joprojām nevar atlaist savu sen pieaugušo dēlu, bet dēls - tik traki turas pie mātes krūts!
Piebildīšu- dzīvojam (es ar draugu un viņa vecāki) dažādās pilsētās, attiecības ar viņa māti man ir normālas, taču parasti sakomunicēt ar Viņu lieku reizi nav vēlmes!