Cilvēka personība

Man nesen, šī gada sākumā sākās tāds kā melnais periods, sabojāju nervus, bija pamatīga depresija un psihiskas, kā arī emocionālas problēmas, ka nezināju, kā dzīvošu tālāk, tas bija vienkārši briesmīgi. Taču viss mainījās, kad satiku savu tagadējo puisi. Zinu, ka viena nebūtu tikusi galā ar visu to slikto, kas manā dzīvē bija, protams, draugi un mamma ļoti palīdzēja, tomēr puisis visu izmainīja pavisam. Tajā laikā kad iepazinu viņu un sākām tikties, es biju kā pārņemta ar domām par viņu, tāpēc visas tās šausmas nedaudz piemirsās, un ar laiku tas tā iegājās. Tas viss arī tādēļ, ka tas kā iepazinos ar viņu, bija ļoti, tā teikt, neierasti, nekas tāds agrāk nebija piedzīvots.
Tādēļ varu teikt, ka labākais veids, kā vispār mainīties, ir iepazīt jaunas lietas, jaunus cilvēkus, tas arī mainītu gan domāšanu, gan garīgo pasauli, un vispār personību.
Un visa tā laikā es teicu sev- will this matter a year from now? zināju, ka atbilde ir nē, un tagad par to visu ir pilnīgi savādāki uzskati, tādēļ varu teikt, ka visu laiku personība dažās niansēs mainās:) tas notiek vienkārši dabīgi un automātiski, bet protams var arī to ietekmēt, strādājot ar sevi:)

Lai arī cik ļoti gribētos, nespēju sevi pacelt un sapurināt, nezinu kur rast spēkus paciest visu notiekošo. Katru dienu man sejā bāž dzīves netaisnīgumu. Un taisnīgums man visu mūžu ir bijis ārkārtīgi svarīgs - katram pēc nopelniem. Nespēju mainīt arī sevi - esmu kautrīga, klusa un vēl pirms kāda laika biju dvēselē optimistiska un tikai labu vēloša, izpalīdzīga. Izrādās, ka mūsdienās daudz ko var panākt ar dibenā ielīšanu (ko es nedaru), nekā ar izpalīdzēšanu un atbalstu.
Bet paldies meitenes, lasot jūsu domas vēlme mainīt apkārtējo un savu dzīves uztveri tikai palielinās un kurš gan mani darīs laimīgu, ja ne es pati!

Tikai un vienīgi smags darbs ar sevi un attieksmi pret dzīvi. Kā sevi noskaņo, tā arī jūties. Piemēram, vecais labais teiciens par iesākto vīna pudeli (neatceros precīzi, bet nu, apmēram) - Tu vari redzēt to pudeli un bēdāties, ka tā ir pustukša, vai arī priecāties, ka ir vēl puse, ko dzert. Tāpat arī dzīvē - ir par, ko skumt, bet ir taču arī par ko priecāties. Kaut vai par to, ka esi dzīva un pie veselības. :) Tas liekas tik pašsaprotami, bet daudziem tas ir tikai kā nereāls sapnis.

Viss kārtībā :)

Es nekur nemineeju, ka pieredze buutu pirms riiciibas, iespeejams, teikuma konstrukcija nebija taa labaakaa. Taapat nekur neapstriideeju citu viedokli, tieshi uzsveeru to, ka pienjemu dazhaadu skatiijumu par sho teemu.

Personiigi es neuzskatu, ka smiekli un apbriins ir laime. Pie kam ne visi beerni ir tik bezruupiigi. Kaa tad nosauksi raudaashanu? Taas ir emocijas, kas piemit jebkuram cilveekam. Laime un nelaime ir kaut kas cits, manaa izpratnee sarezhgjiitaaks staavoklis par smaidu.

Pievakare
par tādu viņu padara pieredze un viņa rīcība

Vispirms ir rīcība, tad pieredze. Pieredze bez rīcības nav. Un cilvēka rīcību ietekmē ļoti sabiedrība . Pēc kā tu spried, ka bērns nepiedzimst laimīgs? Kā tad tu nosauksi viņa smieklus un apbrīnu pret lietām un notikumiem? Neitrāla rīcība? Man ta neliekas gan. Katram savs viedoklis. Un kāds nevar pateikt tu domā pareizi vai nepareizi.

cilvēks vienkārši ir un viņš pats izvēlas, ko darīt ar savu dzīvi.

jā bet cilvēks dara ietekmējoties no sabiedrības.
:)

Vienu lietu esmu sapratusi - jo vecāks cilvēks kļūst, jo arvien vairāk parādās laika izjūta, pienākuma izjūta, atbildības un apziņas izjūta. Un par to paliek skumji un žēl, ka apziņa citreiz traucē tai harmonijai un pilnīgai laimes sajūtai, kas bijusi bērnībā, pusaudžu gados vai vidusskolā.

Tas ir ļoti individuāli. Lai arī pašlaik nejūtos laimīga ar savu dzīvi, tomēr varu galvot, ka jūtos daudz labāk nekā pirms gada vai diviem, kad mācījos vidusskolā un kad manā dzīvē bija nedaudz mazāk atbildības izjūtas.

Cumshot, vakar negribēju sabojāt pozitīvo domāšanu :D, bet principā labprāt padalītos ar savu skatījumu par tavām domām. Es neapstrīdu tavu versiju, ka cilvēki piedzimst laimīgi, virzīti uz laimi un ka viņiem tas nav jāmācās, jo tas jau ir ielikts viņos, tas ir interesants viedoklis.

Taču man liekas nedaudz citādāk - tāpat kā cilvēks nepiedzimst labs vai slikts, par tādu viņu padara pieredze un viņa rīcība, izvēle, tāpat arī nepiedzimst laimīgs vai nelaimīgs. Cilvēkam ir jāmācās būt laimīgam, tātad ir jādomā par to. Cilvēks nav radīts ar mērķi būt laimīgs, cilvēks vienkārši ir un viņš pats izvēlas, ko darīt ar savu dzīvi. Nekas nenāk vienkārši kaut kāda mehānisma pēc, bet ja tomēr veiksmi un panākumus uzskata par mehānismu, kas ielikts cilvēkā, tad arī nelaime un neveiksmes ir tāds pats mehānisms, kas arī ir cilvēkos piedzimstot. Vienvārdsakot - nedaudz nesaprotu tavu nostāju.

Putni nebeidz aeronavigācijas kursus,tā pat arī viņi neiet ligzdu vīšanas skolās,bet izrādās viņi perfekti māk lidot un arī ligzdas vīt, viņi nepaniko par to vai māk viņi paļaujas uz dzīvi dzied dziesmas un svin šo dzīvi.Tieši tāpat cilvēkā daba ielikusi mehānismu uz laimi veiksmi un panākumiem ,kuri ir katrā no mums vienīgais cilvēka uzdevums nešaubies un netraucē ar savām primitīvajām domām.Jums nav jādomā vai jūs protat lidot un kā to darīsiet.Mēs katrs esam jau iepriekš radīti ar mēŗki lidot.

Jau no pašas bērnības biju noslēgta, kautrīga, depresīva. Var teikt, ka jau piedzimu veca. Vienmēr galvā bija tādas rūpes, kas citiem pat šodien nav. Neticēju ne laimīgai dzīvei, ne īstiem draugiem - nekam. Pati visu sarežģīju, vairākas reizes biju uz robežas.

Tad satiku savu draugu. Cilvēku, kurš mani uz rokām nēsāja, deva man visu, visu. Bet man bija tādas bailes uzticēties, visu laiku likās, ka nu drīz apnikšu un mani pametīs. Tāpēc visu laiku mēģināju no viņa tikt vaļā, lai nesāpina. Viņš to visu pacieta, vienmēr centās izvilkt no depresijas. Tad viņš aizbrauca un viņam iestājās melnā svītra. Man bija divi varianti - saglabāt savu iedomāto pašcieņu un aiziet vai arī palikt un atbalstīt, cerot uz to labāko. Izvēlējos otro variantu. Pamazām sāku mainīties, uzticēties cilvēkiem, pamazām izbaudīt dzīvi. Sapratu, ka visu to naudu, ko tērēju lupatās un kosmētikā var atdot tiem, kuriem tā ir nepieciešama izdzīvošanai. Soli pa slim ikdienā esmu kļuvusi laimīgāka. Protams, ir arī melnās svītras, bet tas nav nekas salīdzinājumā ar mūžīgo grūtsirdību.

Ap gadiem 23 manī pēkšņi atkrita kaut kāda klape, kad pēkšņi sapratu, ko gribu no dzīves, kādu redzu sevi, un reālu rīcības plānu. Ar likmi - nu tad, aiziet, visu vai neko. Tā pa pusgadu mana dzīve sakārtojās VISĀS sfērās pa ķēdītei, uzsākot vien vienu - respektīvi iestājoties skolotājos, man - kurai vienmēr likās, ka bailes no publiskas uzstāšanās.

Kaut kur gados 17-18 man bija periods, kad visvairāk biju viens vesels ar savu garu un prātu. Tajā laikā vislabāk pratu meditēt, izjust to harmoniju, dabu, savu garu ar prātu. Todien aizrāvos ar filosofiju, iespējams tieši tāpēc pastiprināti atrodoties tajā atmosfērā spēju izdarīt to, ko šodien sauc par "dzīvo šodien".

Protams, arī tagad dzīvoju šodienai, jo nav darba rūpju, bet tajā pašā laikā ir apziņa, un tā apziņa traucē izjust to, ko izjutu tajos gados. Apziņa, ka jāizdara vēl tas, tas un tas. A ko darīt ar šo vai to. A kas būs tad, ja notiks tas vai tas....

Vienu lietu esmu sapratusi - jo vecāks cilvēks kļūst, jo arvien vairāk parādās laika izjūta, pienākuma izjūta, atbildības un apziņas izjūta. Un par to paliek skumji un žēl, ka apziņa citreiz traucē tai harmonijai un pilnīgai laimes sajūtai, kas bijusi bērnībā, pusaudžu gados vai vidusskolā.

Acīmredzot, pienāk laiks, kad cilvēks saprot, ka jaunība iet un drīz aizies, un gribas tvert tos mirkļus un paildzīnāt to laiku - sakot gadiem... "nu nē, pagaidi taču, es vēl gribu būt jauna un bezrūpīga"...

Ir lietas,kurās es pati nemainīšos var teikt nekad,jo tās ir tās,kas veido mani kā personību!
Varbūt tev vēl nav noticis tas īstais notikums,lai kaut kas izmainītos,ja tu tiešām zini,ka tam vajag būt citādākam,turklāt arī cilvēkam vajag gribēt mainīt savu attieksmi un mainīt pasauli(gluži kā no Gustavo dziesmas :D)

:D Forša bilde!

Pievakare-

Jā, tagad ir skaidrāks kļuvis. :D Ai, bet man kaut kā liekas, ka mana uztvere nav mainījusies dažās lietās, kaut tai būtu jau jāmainās, jo kāpju uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem vairāku gadu garumā.

Pievakare-tas nebija kā es to biju domājusi,varbūt citas bij. Es vairāk domāju to,ka cilvēkam pieaugot arī mainās uztvere uz attiecīgām lietām un situācijām un arī reaģēs citādāk. Ja 15 gadu vecumā mums bija spuras gaisā par skolu,tad,iestājoties universitātē,mēs mācībām pieejam ar citādāku skatu un novērtējumu uz to. Kaut vai par attiecībām jaunībā parasti pastāv princips "my way or high way",tad jau vecākiem kļūstot,mēs tomēr saprotam,ka vajag pieslīpēties un piekāpties attiecīgās situācijās. Ja tevi apkrāps kādreiz,tu taču nākošreiz līdzīgā situācijā būsi uzmanīgāka. Cerams,ka uzrakstīju saprotami :D

Runājot par mainīšanos, jā es esmu daudz ko piedzīvojusi un esmu daudz ko izmainījusi uz pozitīvo pusi. Ir šis tas pie kā man diemžēl vēl ir jāpiestrādā un tas pagaidām ir lielākais notikums,bet arī pārējie nav mazsvarīgi. Ir lietas mainījušās manā raksturā,dzīves uztverē,ambīcijās,vērtībās utt. Tas,protams,nav noticis pēkšņi,bet gan daudzu jo daudzu gadu garumā.

Palasot šo un līdzīgas domas, sanāk, ka dzīves jēga ir nemitīga sevis pilnveidošana? Es brīžiem nespēju saprast, kāpēc ir sevi jāmaina, tas ir, es sevi centīšos mainīt, iespējams, tas sanāks, bet nezinu, vai no tā kļūšu laimīgāka, vai tiešām tas viss ir to pūļu vērts un vai tiešām dzīvē lielākais mērķis ir sevi mainīt.. Gribētos vienkārši dzīvot, bet tā nevar, to es saprotu.

Pievakare- kā jau nospriedām- reizēm jānotiek kaut kam īpašam, lai uzrastos spēks teoriju sākt likt lietā dzīvē

Manuprāt, man tas kaut kas īpašais jau ir noticis nto reizi un dzīve tikai visu laiku piespēlē vienu un to pašu ideju, emocijas, pārdzīvojumus, tikai, protams, nedaudz citādākā noformējumā. Tāpēc arī ir tāds pārdomu laiks..

Prieks, ka arī citiem šī diskusija izrādījās vērtīga. :)

cumshot - to putru manā galvā tu arī varētu sakārtot? :D man nekādas motivācijas grāmatas vai filmas līdz šim nav palīdzējušas