Pirms vairākiem gadiem es biju ļoti nelaimīga un nevarēju saprast iemeslu. Man bija tik traki, ka gribēju taisīt pašnāvību, apmeklēju psihologu. Visam pa virsu izšķīros no puiša un draudzenes no manis novērsās. Radinieki mani mīlēja, bet nesaprata. Respektīvi, viss sagrozījās tā, lai es būtu viena ar sevi, meklētu atbildes dziļi sevī. Biju arī ļoti kautrīga, nepārliecināta par sevi, jutos nožēlojami, nezināju, kā lai veido sevu dzīvi. Es personiski sapratu, ka nav viss tik vienkārši, kā domāt pozitīvi, mainīt attieksmi. Ir jānirst dziļi, jāparāpo nedaudz, lai, izceļoties no bedres, tā dzīves novērtēšana ir dabiska, nevis uzspēlēta.
Jāiemīl sevi, jāsaprot, vai tu esi godīga pret sevi un vai tu cilvēkos izej ar masku un pēc tam ej mājās un, vīlusies sevī, ņem to nost, vai arī ar paceltu galvu rādi sevi tādu, kāda esi radīta būt. Jāatbrīvojas no bailēm netikt pieņemtam, no tā arī sākas visas problēmas. Cilvēki, kuri baidās dzīvot tā, kā patiesi vēlas, izveido savu dzīvi tā, kā it kā to gribētu redzēt citi (lai gan citiem ir vienagla, viņi domā par sevi), un tad nelaimīgi izgāž savas negācijas uz tiem, kuriem dzīve izdodas, vai arī paši sevi grauž ar depresīvismu. Es sapratu, ka es tik daudz ko daru, saku, izvēlos, domājot par to, kā tas varētu izskatīties no malas, ka aizmirsu, kas ir mana laime, mans prieks. Tik daudz cilvēku apstādina savus sapņus, tikai tāpēc, ka "neviens taču neko tādu nav darījis", vai "ko par mani padomās". :)
4258
