Arī man dzīvē ( tagad, kad uzrakstu, rodas sajūta, ka man jau būtu tāds mūžs aizvadīts.. ;D) šobrīd ir krahs. Bet es esmu sākusi augšupceļu. Es biju briesmīgs nervu kamols, negatīvisma iemiesojums un čīkstule pēc ļoti nepatīkama un ļoti skumja notikuma, bet katram tam ir jāiziet cauri, lai sāktu apzināties, ka tā nevajag. Man augšupceļš so manis pašas radītās bedres tikai tikko sācies, sācies ar to, ka es ar prātu apzinos to, ka pati esmu savu nelaimju cēlonis, kad es tikšu pāri sev un pavisam izkāpšu no tā posma, kurā es gribu, lai mani žēlo, tad viss sanāks vēl straujāk un labāk. Tikai man manām domām ir jāpiekārto emocijas, tas nav ātrs process- tagad ņemšu un mainīšos. Tas ir darbs ar sevi, un katrs sev pats ir sarežģītākā persona, kāda zināma, tāpēc man iet lēnu.. Līdz šim esmu iemācījusies no vienīgās taisnības pāriet uz daudzām taisnībām un mācāt paskatīties uz pilnīgi visu (!) no dažādiem viedokļiem, pat no tiem, kuri lielākai daļai sabiedrības nav izprotami. Tas ir daudz, jo ir vieglāk pieņemt nepatīkamas lietas.
Man šķiet, ka tieši tas, ka mēs apzinamies, ka neesam laimīgi, ir tā atslēga uz to, lai mēs tādi kļūtu. Nepalīdz neviens padoms ej un celies un ej un dari un būs labi, līdz kamēr mūsu smadzenes un emocijas nav pašas līdz tam nonākušas. Katrs pats aug sevī un savās domās, pēc tā es arī vados. Katrs pats ir savas laimes kalējs, kā tajā senajā teicienā. Tas pierādās! Ir tikai līdz tam jānonāk, tur neder ne pāraudzināšana, ne labi ne slikti ieteikumi, tikai laiks un pašizaugsme.
4258
