Cilvēka personība

adna20- tu domā to tā, ka cilvēkiem iekodē to, ka jābūt nelaimīgiem?

Ar ko negatīvu saskaros bieži,bet varbūt lietas,kas ir negatīvas nevajadzetu uztvert par negatīvām,bet kā izaicinājumu sev.Agrāk mani vairāk uztrauca citu viedoklis,bet tagad es sevi veidoju tādu kāda velos būt un tādu kādu vēlos redzēt sevi es,nevis tādu kādu citi mani vēlas redzēt.Viss manis pateiktais var šķist simts reizes dzirdēts,bet ir jāmāk tā dzīvot.Patiesībā dzīve ir tāda kādu to veidojam mēs paši.Tagad cenšos būt jauka pret visiem un neiespringstu,ja kāds ko par mani ir slikti pateicis vai padomājies tapat tam cilvēkam pasmaidu.Varbūt šī cilvēka domas par mani mainīsies,bet,ja nē un šis cilvēks mani patiešām ienīdīs viņš nepardzīvos to cik neieinteresēti es to uztveru.

Mani ļoti dzen uz priekšu konkerts mērķis un konkurenti,kas man palīdz sasniegt labākus rezultātus.Būtībā sava dzīve jāvirza tā pašam to gribas redzēt ingorējot to kā citi vēlas tavu dzīvo kontrolēt vai iegrozīt :)

Nuu tādas tās manas pārdomas par cilvēka raksturu,dzīvi...

Piedodiet par drukas kļūdām :) tikai tagad pamaniju,ka esmu dažas ielaidusi.

Mojojojo tiesi ta! Esmu skatijusies neskaitamus video, kas rosina uz pardomam. Uzskatu, ka pasaule daudz,
kas nestrada pareizi. Vardsakot mes domajam ka lietam ta ir janotiek ta ka tas mums ir pasniegts. Tacu domaju,
ka mums loti daudz kas tiek noklusets.

K.K.- mani, personīgi, drukas kļūdas tiešām neuztrauc ;) ļoti patika tava doma par to, ka nav vērts uz kādu apvainoties, turēt ļaunu prātu, jo galu galā tas tikai pašam sliktu dara, tam otram no tava aizvainojuma ne silts ne auksts

adna20- nu jā, visi tie teksti par "tāds liktenis, kas lemts, tam jānotiek utt." liek domāt, ka dzīve rit savu gaitu un nav ko tur jaukties.
Bet es uzskatu, ka cilvēks ar savām domām daudz ko ietekmē. Nemaz nerunāsim par rīcību.
Un vēl es uzskatu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu- lai kaut ko mācītos, kaut ko mainītu, un ja tas sliktais tomēr ir bijis, tad tas tiešām ir tikai uz labu. Un esmu dzirdējusi, ka sliktais turpina atkārtoties tik ilgi, kamēr tu nesāc kaut ko mainīt sevī un savā ikdienā.

Diemzeel nekas, domaaju, ka vins ir mainijies, bet vakar sapratu, ka nekaa...ehh, briesmiga sajuta

Es saaku ar to ,ka saaku piedot visiem ,kuri pilniigi nepamatoti ir runaajusi slikti par mani darbaa,slikti iztureejusies utt!Taads ass piemeers,bet es mainiiju attieksmi pret siem cilveekiem!Uzzinot to negatiivo bla bla...es izdomaaju ,ka tajaa vietaa ,lai noskaidrotu ,vai taa ir bijis ,nav bijis ,es pilniigi izlikos,ka nekas nav noticis un tiesi pret so cilveeku saaku iztureeties izteikti pieklaigi....!To taa gruuti uzrakstiit paaris vaardos ,bet man izdevaas!:)
Galvenais- nekad nejusties cieteeja lomaa!!!

Mojojojo tiesi ta. Lai. Cilvekiem nerastos apzina ka var savadak, var labak! Lai mus varetu kontrolet ik uz sola. Si
ari ir plasa un loti interesanta tema. Bet lielai dalai cilveku nav ne laika ne velmes intereseties par sim lietam.
Rakstu no mobila tadel nerakstu visu ko varetu uzrakstit :)

Tv iezzombē cilvēkus dzīvot rītdienā,ka laime ir iespējama vienīgi rītdienā.Jo šodien tu nedrīksti būt laimīgs-tev noteikti šodien kaut kas pietrūkst!Rīt jā!Tikai ne šodien!:D
_________

Diemžēl laime pastāv tikai šodienā,un ja tevis nav mājās šodienā,viņa tevi nekad neatradīs mājās
___________
Un pamēģiniet bērniem iestāstīt,šodien tu nevari būt laimīgs,drīkstēsi tikai pēc gada,kad mamma iekrās un uzdāvinās pēc gada jaunāko velosipēdu.šie par jums smiesies,nodomās par jums,ka prātā sajukāt:D

Iepazistoties ar savu puisi, partraucu aprunāt cilvekus, jo vinjam tas loti loti nepatika. Viņa dēļ biju gatav uz visu paldies viņam :)

Es vispār tagad labprāt atrastu kādu nelaimes čupiņu, ar ko kopā uzturēt motivāciju piecelties no dubļiem. Jāatbrīvojas no nolemtības sajūtas un jāatgūst iepriekšējais dzīvesprieks. Pēc operācijas ir plāns uzsākt misiju "dzīvesprieka atgūšana". :)

ctn, nav bail, ka tā nelaimes čupiņa tevi tieši nolaidīs kādā brīdī uz leju, nevis motivēs? Domāju, ka jāmeklē tieši pozitīvāki cilvēki, kuriem sava dzīve apmierina.

ctn- pēc kādas operācijas? kas noticis?

Varbūt tev, Pievakare, arī ir problēmas ar to, ka scēna rodas gandrīz nenokā? Un grūti sevi savākt, lai neizgāztu visu pār citiem? Vai kā?

Man problēmu ir daudz, es tās apzinos, teorētiski, iespējams, zinu, kā jāmaina (manas domas veidojās no citu cilvēku ieteiktā un grāmatām), bet.. kaut kas īsti nav. Nevaru saņemties uzturēt sevī šo mainīšanas garu vienmēr.

man šo mainīšanās procesu vienmēr izjauc cilvēks, uz kuru biju paļāvusies, no visas sirds ticējusi, bet tikusi kārtējo reizi pievilta.

un ko tad darīt? ja liekas, ka tikai 1 cilvēks Tevi attur no laimes, jo pārējās visās dzīves jomās viss ir ļoti, ļoti labi!
ko darīt, ja esmu nelaimīga bez tā cilvēka, kā arī nelaimīga tad, ja tas cilvēks it kā "ir", bet pieviļ un viss sākas no gala.. :(

Es ļoti mainījos pēc dēla piedzimšanas.
Man tas ne tikai lika kļūt saimnieciskākai un iemācīties gatavot, bet arī lika man sevi apzināties savādāk. Kļuvu pārliecinātāka, apzinos, ko gribu, ko vēlos sasniegt. Mainījās domu gaita, dzīves uztvere. Jāsaka, ka pirms mazā, biju diezgan nepārliecināta par sevi, kautrīga, nevarēju pieņemt lēmumus, jo ilgi šaubījos. Vārdu sakot, bērns - tā ir mana dzīves vislielākā mācība un dzīves skola (pozitīvā nozīmē). Pat apkārtējie ir pārsteigti, cik ļoti esmu mainījusies. :)

Pkastic heart, esmu tiesi tada pasa situacijaa... drausmiga sajuta...

Es izlasīju, domāju... ja es te sāktu čīkstēt par to, kas noticis, tā būtu sevis žēlošana, līdzjūtības uzklausīšana un solis atpakaļ. Es gribu skatīties tikai uz priekšu.

hellish , jā, tā sajūta ir kaut kas vienkārši briesmīgs.
un galvenais - pastāvīgi tur stresa un skumju stāvoklī ar nelieliem brīžiem, kad sāc atslābt, jo paliek labāk.. un tad atkal no gala - stress, skumjas, asaras un domas iet tikai vienā virzienā, nevis tur, kur vajadzētu..