Cilvēka personība

Man šis tas ir izdevies!! :)

Man ļoti šī tēma interesē :).. patiesībā pat noderētu..

Vienkārši pats no sevis. Es teiktu, ka tas vēl joprojām ir procesā, jo nekad nebūs tā, ka nu viss - vairs nemainīšos. Bērnībā biju jautrs un smaidīgs bērns ar daudz draugiem, bet kaut kur pusaudžu gados tas pazuda un dažādu faktoru ietekmē (nezinu, stingri vecāki, kas īpaši neļāva nekur iet, ne arī gribēja, lai draugi ir vai kā) kļuvu kautrīga un nerunīga. Tā tas turpinājās, arī pārejot uz Rīgu mācīties, sēdēja iekšā kaut kāds tāds bzdinkš, ka labāk jau neko neteikšu, ko par mani nodomās, utt. Jāsaka, ka īpaši piedalīties arī šī iemesla dēļ nekur nepiedalījos. Bet kaut kā pēdējā laikā tas ir krasi mainījies - runāju daudz un visur, jokoju, smejos, esmu aktīva. Esmu sadraudzējusies ar dažādiem cilvēkiem, esmu sapratusi, ka neesmu lats, lai patiktu visiem - un arī tas taču nebūt ne visiem patiks! :D Vārdu sakot - tāds kā slogs no pleciem nost un brīvības sajūta - tas laikam tāpēc, ka bērnībā es arī biju tieši tāda kā tagad. Respektīvi, nu nebija man no dzimšanas tas kautrīgums un neaktivitāte.

Starp citu, mainoties personībai, ļoti izmainās arī rokraksts - agrāk man bija ļoti smalks, sīks rokraksts, bezmaz vai saspiests. Tagad - plašs un liels, pilnīgi cits.

Man ir pilnīgi citas intereses, citas domas... un šis process nav apstājies! Esmu priecīga, ka kaut kas tāds notiek..

Paldies, Sallij, par atbildi. :) Jā, ja cilvēkam jau no dabas kaut kas dots - tad laikam ir nedaudz vienkāršāk to atgūt nekā radīt šo īpašību no nekā..

Kaut kur jau ap šo rakstījusi esmu,slinkums gari rakstīt, bet nu tā īsumā.
Pēdējie divi gadi, līdz šai vasarai bija viena liela melnā svītra.Sarežģījumi ģimenē, emocionāli triecieni, pārmaiņas, tas viss kaut kā samilza, ka man tie vairs nebija depresīvie rudens vakari,bet gan daudz daudz vairāk.Turpinājās arī mūžīgie strīdi ar bērnības draudzeni, kas tā pa īstam, nemaz nav izbeigušies līdz šai dienai.Es biju sevi emocionāli notrulinājusi,nejutu vairs neko.Pat ne vairs skumjas.Sapratu,ka jā-tas skumji, tas-labi, bet neko vairāk, un tas emociju tukšums arī dzina izmisumā.Tajā laikā man nebija daudz draudzeņu, ar kurām varētu aiziet kādreiz uz klubiņu, iedzert, parunāt par puišiem.Kā jau minēju, mana bērnības draudzene, kas no vienas puses bija viens no tuvākajiem cilvēkiem,jo zināja par mani visu, reizē bija visstālākais.Kaut kas bija mainījies.Esot ar viņas kopā, es apspiedu sevi vēl vairāk.
Tuvojās vasara un es jau apmēram biju iedomājusies, kāda tā varētu būt.Par visām avantūrām man pat sapņos nebija rādījies.Viss sākās ar to,ka iedomājos pieteikties uz summer sound brīvprātīgajiem.Tad nu viena ( ! ) braucu.Un te laikam ir tas punkts, kad es sev kaut kādā ziņā pārkāpu.Es satiku vienreizējas paziņas, un šīs trīs dienas bija neaizmirstamas.Tālāk jau sekoja vēl festivāli, kur vienkārši no interneta sapazinos ar nepazīstamām meitenēm, ar kurām baudīju tālākus piedzīvojumos jau citā festivālā.Darbā iepazinos ar foršām meitenēm, no kurām viena izvērtās pa tiešām labu draudzeni.Un tad kaut kā paraēli tam visam, uzlabojās attiecības ģimenē.Es biju atguvusi dzīves prieku un izkļuvusi no sava melnā perioda.

Ir izdevies.Principā katru dienu veltu tieši šai tēmai.Šobrīd vēl nē,ir šis tas jāizdara vēl,bet pēc laika jūtu varētu uzrakstīt arī Laimes kursa rokasgrāmatu.Neviens jau nepiedzimst par kaut ko,visi piedzimstam ar tukšu galvu.Tālākais ir atkarīgs vienīgi no tā kādas zināšanas tu apgūsti un kā viņas pielietojam praksē.Esmu lasījis vismaz 20 grāmatās par pasaules izcilākajām personībām kā viņi ir bijuši uz pašnāvības soļa dziļā depresijā un kā saņēmušies tikuši ārā.Varēja viņi.Var jebkurš.Katrs cilvēks jau piedzimst laimīgs.Vienīgais kā cilvēks var kļūt nelaimīgs ir pašam sev iestāstīt,ka viņš nevar būt laimīgs.

Pašlaik lasu Kryon 3 grāmatu! Nesaku, ka visam rastītajam piekrītu, bet ļoti laba lasāmā viela... viela pārdomām. Protams, šī nav vienīgā grāmata. Un arī skatos filmas un video par saistošām tēmām un tas viss veido manus jaunos uzskatus! Bet ne visi man piekrīt.. Tomēr tā Es jūtos labāk.!

Manuprāt, man ir tieši otrādāk - viss ir mainījies uz negatīvo pusi. Agrāk es biju daudz aktīvāka un arī atvērtāka, gāju, ņēmos, darījos, iepazinos ar jauniem cilvēkiem un man to visu gribējās. Tagad jau kā 2 gadus man vispār negribas nekur iet, interešu loks ir krasi samazinājies, man šķiet, esmu kļuvusi tik garlaicīga un pat īgna. Esmu centusies sevi piespiest kaut ko darīt, bet nekas nav vainagojies ar panākumiem. Es pat saviem draugiem neceļu, kad viņi man zvana, jo es zinu, ka viņi centīsies mani pierunāt iet ballēties un man jau ir apnicis tupi atrunāties.
Mēģinu atcerēties kāpēc tāda kļuvu, bet nekas nenāk galvā, bet man ļoti gribas mainīties.

Patika Cumshot domas!Laikam mums visiem ir jaamaacaas priecaaties par mazaam lietaam!

Vēlējos un panācu. Šis tas vēl nav panākts, jo laikam līdz galam to nevēlos. :)

Man šķiet es varētu strādāt ,kur uz durvīm putns uzzīmēts,kurš ceļas spārnos un uz kabineta duvīm uzraksts -Uz laimi:D
Man ir reāli dotības šajā.Kādām trijām ,kuras pakritušas bija,pat šeit esmu personīgi palīdzējis piecelties sakārtot domas.Es viegli varu piecelt jebkuru cilvēku kurš pakritis,un palīdzēt parādīt viņam ieskriešanās ceļu,pēc,kura ir iespējams pacelties spārnos.Viegli to varu izdarīt ,jo tas balstīts uz zināšanām nevis tukšu info,tapēc,ka pats esmu smagi kritis dzīvē,un piecēlies,un biju tik smagi nokritis,ka lai pieceltos vajadzēja izlasīt virs 100 grāmatām un noskatīties virs 100 motivācijas filmām.Pēc visa tā ir tikai viena atziņa-cilvēka pamatstāvoklis ir =laimīgs.Un tas nelaimes stāvoklis ir vienīgi butaforija.
__________________________________
Jūs mani atvainojiet,vnk šī mana mīļākā tēma es par viņu varētu mēnesi no vietas runāt:D

Kādu laiku es dzīvoju ar domu "Tikai es esmu tā labā un pareizā, un tikai tam citam cilvēkam ir kaut kas jāmaina sevī, lai kaut kas būtu labi" un tā rezultātā es visās savās nebūšanās vainoju citus cilvēkus un netaisnīgo pasauli. Un, protams, ar katru dienu jutos nelaimīgāka un patiešām slīgu depresijā- riebās man citi, riebos pati sev, sāka uzmākties kompleksi un pašapziņa sagruva ar katru dienu vairāk.

Un tad pie manis nejauši sāka "plūst" dažādu cilvēku izteiktas gudras atziņas, šie cilvēki, pat nezinot manu iekšējo krahu, runājot par pavisam citām lietām, pateica tādas atziņas, kuras mani pamodināja no manas iekšējās histērijas.

Un tad es sāku strādāt ar sevi- sapratu, ka pasauli izmainīt ar varu nevar, nevar piespiest cilvēkus mainīties, bet katrs var mainīt pats sevi un līdz ar to mainīsies arī pasaule. Pasmaidīt vai vismaz nekliegt un nežēloties par dzīves sīkumiem, neuzspiest otram savu patiesību un pieņemt, ka ne vienmēr viss notiek kā vēlas- un galu galā pēc laika daudz kas tiešām sāk notikt tā, kā es vēlos.
Vienkārši es pati apturēju savu lejupslīdi (kura man bija jau daudzus gadus) un izbeidzu būt par mocekli, bet sāku ņemt no dzīves to, ko man tā dod, pasmaidīt par sīkumiem un neuztaisīt pasaules galu no lietām, kuras tāpat neizmainīsi ar puņķiem un asarām.


Un tagad joprojām turpinu strādāt ar savu prātu, jo daudz kas vēl priekšā, bet es zinu, ka sasniegtais jau ir daudz priekš manis! :)

Jau vairākus gadus, kad uznāk kādi negatīvisma mākoņi, veicu ierakstus blociņā par to, ko gribētu sevī mainīt vai sasniegt, pēc kāda laika pāršķirstu blociņu un ar prieku ielieku plusiņus pie tā, kas panākts, un pierakstu vēl šo to klāt. Tāpat daru ar ikdienas pienākumiem vai vēlmēm, pie sienas pielieku plakātu ar sarakstu, kur arī ievelku plusiņus, kad padarīts. Un tā ir tik laba sajūta. :D
Septembrī paeksperimentēju - dzīvoju bez visādiem plāniem utt., jutu baigo regresu. :)

atziņa-cilvēka pamatstāvoklis ir =laimīgs.Un tas nelaimes stāvoklis ir vienīgi butaforija.

Labi teikts. :)

Cumshot cosmo "psihologs" :)

Diivaini ,ka mani peedeejaa laikaa loti pozitiivi iedvesmo taadas "smagas " filmas.Peec taadu filmu skatiisanaas liekas,ka viss, kas notiek ar mani, saliidzinosi "pupu mizas"!Biezi muusos visos ir taa nepacietiiba sagaidiit to panaakumu,lielo naudu :Dvarbuut!Taa jau ir kaadreiz-esam izsapnojusas to sapni un taa sapna piepildiisanaas virzaas loti leeni uz prieksu-nav vienkaarsi pacietiibas!

Es nesaprotu to, kā izpaužas šī daļa, par kuru ļoti daudzi (ne tikai citāta autore) runā/iesaka:

bet sāku ņemt no dzīves to, ko man tā dod, pasmaidīt par sīkumiem un neuztaisīt pasaules galu no lietām, kuras tāpat neizmainīsi ar puņķiem un asarām.

Saprotu, kā tas būtu veicams teorētiski, bet praktiski.. Vai tad nenolaižas rokas kaut kādā brīdī? Es, piemēram, arī vēlos iemācīties netaisīt pasaules galu, bet, kad notiek brīdis, kuru varētu pataisīt par to galu, tad emocijas ņem virsroku un visa sevis mainīšana aizmirstas. Vai arī - es mainu sevi līdz kādam notikumam, kas visu sagrauj un tad sāk likties, ka tai mainīšanai nav nekādas jēgas.. Nespēju atrast sevī to spēju sevi mainīt.

Pievakare, es domāju, ka katram uznāk tādi mirkļi, kad rokas nolaižas. Es pati vēl tikai mācos nepieķerties sliktajam, bet domāt par labo un sanāk. Redzi, man jau bija galējais variants- es tiešām taisīju pasaules galu par pēdējiem niekiem. Man liekas, ka tajos brīžos, kad rokas nolaižas, ir jāmeklē veids, kā sevi sapurināt. Paraudāt stundu, divas, nomierināties un dzīvot tālāk. Bez skumjām neiztikt, tad jau cilvēks, kā mamma saka, "sprivetam" (nezinu kā to lai uzraksta pareizi :D ) ja visu laiku pacilāts un starā :D

Varbūt tev, Pievakare, arī ir problēmas ar to, ka scēna rodas gandrīz nenokā? Un grūti sevi savākt, lai neizgāztu visu pār citiem? Vai kā?

Cilvekiem ir gruti parkapt stereotipus, dzives stila zurnali skalo smadzenes, filmas utt liek mums parastajiem cilvekiem visu laiku zeloties par dzivi, respektivi but nemigiem. Zem ta visa ir nopietns drauds cilvekiem. Protams. ...protams ir cilveki ,kas par so pasmejas, bet sis ir pirmais solis, lai cilveks mainitu savu (atvainojos) retardisko domasanu! Un kad saproti ka darbojas si "pasaule" tad Ari tava domasana mainisies!