Gribēju pavaicāt,kā jūs rīkotos manā vietā. Situācija tāda, ka esmu ārzemēs, būs nu jau 4 gadi kā, esmu precējusies, 2 bērni, viss ok. Un LV man dzīvoja mamma. Viņai gāja ļoti grūti,un viņa palūdza, lai iekārtojam viņu pie sevis. Mans vīrs bija pret, aptuveni 3 mēnešus viņu lauzu, kamēr pielauzu. Mamma atbrauca, atradām viņai darbu, nu jau kā nedēļu strādā, dzīvo pie mums. Taču lieta tāda, ka ,laikam nevarēsim mēs ar viņu sadzīvot. Viss, ko es daru, ir slikti, ledusskapī bardaks, veļu slikti izžauju, ēst gatavot neprotu. Utt... Taču, visvairāk mani tracina tas, ka viņa visu laiku sūdzas, cik te viss ir slikti - ēdiens pretīgs, mūsu dators esot pēdējais sūds, veļaspulveris te nekam neder, mūsu māja nepareizi iekārtota, ka viņai viss sāpot, ka te esot smags gaiss, utt. Pēdējo punktu pielika man šīrīta saruna ar viņu. Viņa man stāstīja - man jau darba kolēģe arī sūdzas, ka dēļ šīs valstis viņai trūkst vitamīni. Es, mazgājot traukus, atbildēju - nu tad lai brauc prom taa vinas koleege, ja sī valsts tik slikta! Vina apvainojaas, saaka kliegt uz mani, asaras pa gaisu, un kliedz uz mani - man tava moraale nav jaaklausaas! Es pagriezos un teicu - ES TEV NESPIEZU KLAUSIITIES! Tad viņa aizskrēja uz savu istabu un ārā visu dienu nenāk. Ko man darīt? Ko juus dariitu, vai paluugtu mammu izvaakties? Mees arii lv dziivojot, nevareejaam sadziivot. Kaa lai izdara to taa smuki, jo vina izvaakties netaisaas. Es vinas deel kaskeejos ar viiru, lai vinu seit atvestu, izraavu no nabadziibas, dodu vinai pajumti un baroju, bet vina ir nepateiciiga, apvainojas par katru siikumu, es pat nebiju taa domaajusi,ka tur bija par ko apvainoties! Un taa nemitiigaa audzinaasana vnk besii, es, sodien, piemeeram, izzaavu laukaa velu, vina izgaaja araa, novaaca un izzaava pa jaunu, kjipa, nav pareizi, kaa es daru... P.S. Mammai 44 gadi. Nezinu,ko dariit. Atvainoties es neiesu, jo dariiju to jau iepriekseejaas reizes, nav jeegas, nekas jau nemainaas.
74
