Attiecību analīze

Varbūt Tev pašai ir savi hobiji, kurus vajadzētu pilnveidot, kas rada mieru, iedvesmu. Varbūt gleznot, vai dejot, vai rokdarbi, vai ēstgatavošana kam būtu vērts pievērsties. Arī vīram tādi hobiji liktu paskatīties citām acīm uz Tevi uz to, ko Tu spēj. Vai varbūt aizej uz jogu. Iespējas un idejas var būt ļoti dažādas.

Kā tas ir - Tu neesi psiholoģiski stabila? Ir atzīta diagnoze? Tad jāiet ar steigu ārstēties.

Nē, diagnoze nav uzstādīta, bet es iekšēji sevī jūtu, ka esmu diezgan emocionali nestabila

Hmm, Annei taisnība. Aizej pie psihologa, kaut uz pāris seansiem, lai viņš Tevi ievirza pareizajā gultnē un tālāk pati varēsi mēģināt.

Esmu bijusi gan pie psihologiem, bet tie neko īpaši nelīdzēja.

Autore jau rakstīja, ka ir bijusi!

Man liekas ir ļoti grūti, ja pat ne neiespējami mainīties
tajās pašās attiecībās, citās jā, bet tajās pašās...
Ja tu zini, ka uzķērcot tu dabūsi ko gribi, ir ļoti grūti neuzķērkt,
jo tu zini, ka viņš izdarīs ko gribi, piedos, sapratīs utt.
Tāpat, ka ja sieviete piedod, ja pret viņu paceļ roku,
tas ir vīrietim zemapziņā, ka to var darīt, jo tāpat piedos.

Stulbs salīdzinājums, zinu.

Mīlīte, no kuras pilsētas tu esi ?

Monro
no laukiem esmu!

No kuriem laukiem ?

Ķekavas rajona.

Ilze, kādas attiecības bija un ir taviem vecākiem savā starpā?
Agrāk domāju, ka nekad nezāģēšu, bet esmu riktīga Husqvarna palikusi, kārtīgs motorzāģis :D
Man iekšēji ļoti bail, ka man būs tādas pašas attiecības kā vecākiem bija, līdz ar to visu laiku cīnos par abu dzimumu līdzvērtību, jo vairāk es cīnos, jo sliktāk man sanāk. Pati saprotu, ka tā var arī ātri viena palikt, bet nu mans vīrietis pagaidām ļoti pacietīgs, bet arī tajā pašā laikā nesaprot, ko es gribu panākt.

Vecāki rejas viens uz otru kā suņi :D Nu jau 35 gadus. Normāli nespēj sarunāties vispār

Nu re, varbūt tev tā riešana vienkārši ir pārņemta. To jau pats cilvēks nepiefiksē, līdz vienā brīdī paskatās uz sevi no malas un secina "Ak dievs, esmu tāda pati kā mana māte!" :)
Nevajag jau uzreiz ķerties pie sevis mainīšanas, maini attieksmi pret lietām. Es arī cenšos. Mēģini būt pofigistiskāka.

Man savā dzīvē ir izdevies sevi lauzt un izveidot no jauna. Paliekas no vecajām rakstura iezīmēm gan ir palikušas, bet ar tām notiek cīņa un domājams drīzumā pavisam no tām jātiek vaļā :D Tiesa tas notika tikai un vienīgi manis paša iniciatīvas dēļ. Neviens no malas mani nepagrūda uz tādām pārmaiņām.

Būs apņemšanās - būs rezultāts! To es Tev garantēju! Un redzot blakus darbīgu, pozitīvu cilvēku, arī pašam neviļus gribas dot arī pretī to pašu, tā kā viss ar vecajām attiecībām vēl nav zaudēts. Būs, ja viņš nemainīsies līdz ar Tevi un Tu būsi šķiršanās iniciātore, jo nespēsi vairs paciest to negatīvismu, pie kura pati viņu reiz pieradināji ..

Veiksmes jebkurā gadījumā un izturību, jo tas tiešām prasīs daudz spēkus! Tik viegli ir atkal norauties .. :D BET NEDRĪKST!!! :D

Ilze, Tu gribi dzīvot tāpat?
Situācija izveidojusies tā, jo Tavu vecāku attiecībās nebija saskaņas. Un Tu droši vien jāsaka, ka neapzināti kopē viņu attiecību modeli.

drausmas, kā tā var darīt, ienākot istabaā, jautāt, vai trauki nomazgāti? :O tak aizej un pati nomazgā. neviens nav no jums mājkalpotājs. tu dari tieši tāpat, ka mana māte man darīja. un zini-jo vairāk man tā darīja, jo vairāk es NEKO NEDARĪJU. vnk riebās kaut mazāko pirkstiņu kam piedurt, jo tāpat atradīs, kur piekasīties vai vēl kas nav izdarīts. drausmas, kur vēl tādu dzīvesbiedreni paciest.
par to, ko tavs vīrietis neizdara.. viņš taču tev kko palīdz darīt?nav pašai jābūt kā mājkalpotājai? ja tā, tad tev nav pamata tā darīt. kādreiz arī tu vari nomazgāt viņa traukus, un tev no tā rokas nenokritīs.
nav pilnīgi visam jāpiekrīt, bet nav arī it visā jāuzspiež savas viedoklis. nebūtiskās lietās katrs var domāt un darīt ko grib. bet tas, kas attiecas jau nopietni, tad jums ir jāvienojas. un nevis tev jāpasaka savs viedoklis, kas ir tikai vienīgais un pareizais. tev laikam ir problēma tā, ka tev it viss liekas nenormāli svarīgi. izliec pa punktiem, kas ir tavas svarīgākās prioritātes, un padomā, cik lielā mērā to atblasta tavs vīrietis. varbūt daudz ko no tā tu vari pati paveikt, un nav nepārtraukti jāpiekasās.
pati aizej pie psihoterapeita. tas ir kas vairāk par psihologu.
ļoti labs veids, kā pārbaudīt, cik lielā mērā tu rīkojies pareizi-ir sev pajautāt-kā tu justos viņa vietā?visu laiku kko darot, runājot, izrādot emocijas, atceries par to, kā būtu, ja jūs būtu mainītām lomām. kā tu uz to reaģētu?

ko var mocīt viens otru. dzīve ir pārāk īsa!

Esmu ievērojusi - jo vairāk otram piekasies, zāģē un kaut ko pārmet, jo vairāk gribas tādai būt un niķoties. Tā nejaukā uzvedība ir kā narkotikas un atkarība, ka nevari apstāties. Nospraud sev mēŗķi, ka, piemēram, veselu nedēļu būs laba un mīļa, to, kas nepatiks, noklusēsi, mēģināsi saprast, nekašķēsies un nezāģēsi. Ja izturēsi to noteikto laika posmu, iespējams, vairs nemaz negribēsies strīdēties, jo būs iepatikušās attiecības, kurās nav kašķu un, otrkārt, pēc nedēļu ilgām mīļām attiecībām negribēsies atkal visu sabojāt ar tizlu strīdu. Vismaz man tāda metode palīdzēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir un kļūt saticīgākai un mīlošākai.

Iepriekšējās attiecībās es biju šausmīga, bet arī otra pusīte man nedeva to komfortu, kuru vēlējos.
Pašlaik gan jaunajās attiecībās esam tikai sākumā, bet jau jūtu ka esmu savādāka un arī blakus man ir pavisam citādāks cilvēks. Nav iemeslu pārmest vai zāģēt par sīkumiem. Redzēs gan kā būs vēlāk, bet pašlaik mēs mākam atrast kompromisus.
Es laikam pārtrauktu tādas attiecības, kādas tev ir pašlaik un sāktu strādāt pie sevis kamēr esmu viena ;)