Nu, es savu nabaga mīļoto "zāģēju", kad man uznāk PMS. Cenšos gan tā nedarīt, bet nu... Grūti. Toties visu pārējo laiku ļoti piedomāju, lai pārmestu tikai par tām lietām, ko tiešām nevaru izturēt, nevis par visiem sīkumiem. Līdz kājslauķim man vēl tālu.
Piemēram, man tagad, kad mums ir bēbis, nepatīk, ka viņš reizēm aiziet kaut kur ar draugiem, nevis sēž mājās pa vakariem un visu laiku palīdz man. Es taču esmu nogurusi, un es neesmu vienīgā, kam ir bērns, vai ne? Lielisks, pamatots iemesls "zāģēt". No otras puses, viena no lietām, kas mani viņā piesaistīja, kad mēs iepazināmies, bija tas, ka viņš ir sabiedrisks, komunikabls, draudzīgs, un mīl iziet ārpus mājas (un aizvilkt mani sev līdzi). Vai tiešām ir prātīgi mēģināt "izzāģēt" no viņa īpašību, kura bija viens no iemesliem, kāpēc es viņā vispār iemīlējos?
Tā kā, labs sākuma punkts, kā piebremzēt savu "zāģēšanu" un histēriju, ir paanalizēt lietas, kas tevi viņā kaitina. Varbūt atklāsi sev daudz jauna.