Čau. Tikko laikam kārtējo reizi beidzās manas gandrīz 2 gadus ilgušās attiecības. Nu, labi, vismaz pus gads no šīm attiecībām bija, atvainojos, sūds, ne attiecības, bet tagad it kā, kad viss labi, tomēr nav labi, un es sapratu, ka man laikam viņš nav vajadzīgs. Viņš laikam saprata, ka kārtējo reizi jāšķiras. Pat pēc atgādināšanas, kā es viņa dēļ esmu pazemojusies, bet savukārt viņš atkal un atkal mani par kājslauķi pataisījis, viņš tēlo no sevis tādu sāpināto, ka pretīgi paliek. Bet vislabākā, protams, jau ir šomēnes 2x atgādinātā frāze - mēs neesam precējušies - kas ir domāts tā, ka es neesmu nekas, jo neesmu sieva, nauda uz mani nav jātērē, a kad beidzot pārstāju kārtot VIŅA dzīvokli, uz kuru atbraucu tikai pa brīvdienām, viņam redziet kaut kādas problēmas. Izrādās, ka mans pienākums ir celties no rīta, kamēr viņš var vārtīties pa gultu, un taisīt brokastis, kā arī vienu reizi nepalīdzēju sakārtot dzīvokli. Nu, bet mēs taču neesam precējušies!? Sviests.
Bet katrā gadījumā nejūtos baigi slikti, sāpināta utt. Gan jau tāpēc, ka ir pierasts pie visiem šitiem brake up un atkal saiešanas kopā.
Ups, baigi daudz.
6037
