Kādreiz bija tā, ka man patika kārtība, BET citu radīta. Līdz satiku savu draugu, kas ir pedantisks, ievēros katru niansi. Laika gaita es sapratu, ka arī gribu, lai daudzas lietas ir ideālas. Piemēram, lai man apkārt ir viss pēc iespējas mazāk dažādu krāsu, nebūtu bardaks ne ārējs, ne iekšējs, lai notikumi, ceļojumi būtu skaisti līdz sīkumam, lai nekas nenoietu greizi. Ļoti daudz laika un spēkus veltu daudzām lietām, lai padarītu perfektākas, uzlabotu. Un es jūtos daudz labāk šādā vidē, man nav žēl tās enerģijas, ir tā vērts, jo gadu gaitā rezultātiem vajag arvien mazāk pūles. Arī sevi attīstu, pilnveidoju, mācos visu ko jaunu. Protams, mana dzīve nav perfekts seriāls un ne tuvu tam un tā tam nav arī jābūt. Es arī par to nepārtraukti nedomāju, bez atkāpes un nepārdzīvoju, ja kaut kas nav nevainojami vai kā būtu gribējies, jo dzīvē ne viss ir atkarīgs tikai no mums, ir arī apkārtējie, kas kaut vai lietus laikā iebrauks peļķē un tīšām nolies.Bet piedzīvot perfektus mirkļus pēc iespējas vairāk ir lieliski.