Ideāla dzīve.

Nē.

Nē

es ideālā kārtībā sajuktu prātā
man patīk tāda forša nekārtība,citādāk liekas,ka nekur nevar pieskarties un viss no stikla
vajag tā,lai var redzēt,ka tur kāds dzīvo nevis muzejs.

Nav tā ka prātā sajukt, bet kārtībai jābūt!

Nē, man tā nav, es sajuktu prātā, ja man tā būtu jādara. Man patīk uztaisīt sev apkārt haosu un ar tikpat lielu prieku visu sakārtot un atkal sajaukt, un atkal sakārtot u.t.t.
Neesmu tik pareiza un nekad nebūšu, dzīvei vajag kādu asumu, nevis visu laiku kārtot un gludināt zeķes, piemēram.

Paldies dievam, nē! Negribētu būt tik liela ideāliste. Turklāt nevaru iedomātos, ka manam puisim patiktu dzīvot kopā, ja es tiektos būt ideāla - runā, apģērbā, gaitā utt. Labāk tāda kāda esmu. Citreiz neveikla, citreiz pedantiska, bet ne ideāla!

Nu prieks par Jums!

Tāda kā Brī no Bīstamajām Mājsaimniecēm ?

Vai tad tā būs ideāla dzīve? varbūt pedantiska, bet tas arī nebūs īstais vārds.

es atceros, ka man tā bija 10 gadu vecumā. Bet arī tikai uz dažām stundām, un tā katru reizi

Nē.
Man ir tendence, ka es vēlos svarīgas lietas izdarīt pēc iespējas labāk(darbs, mācības utt). Taču nav tā, ka esmu apsēsta ar to, ka visam man apkārt(dzīvoklim, stilam utt) ir jābūt perfektam. Es drīzāk sāktu iet sviestā, ja man vajadzētu dzīvot kkādā perfektā, minimālisma dzīvoklī, kur viss ir sterils un nekam nevar pieskarties, jo tas izjauktu perfekto kārtību.

Neesmu mājsaimniece, un arī nestaigāju TĀDOS kostīmos, un dzīvoju uz zemes!

Vēlējos tikai zināt - vai kādai ir līdzīgi, nevis noraidošas atbildes - cik tas ir drausmīgi tā dzīvot, ja tā padzīvotu, varbūt nemaz tā neliktos?

Neesmu tāds cilvēks, ja atsistos pret izlietni, tad varbūt kaut kas mainītos.

Es, ievācoties jaunajā dzīvoklī, centos uzturēt super tīrību/kārtību, tādā perfekcionisma līmenī. Līdz mirklim, kad pamanīju, ka viena draudzene ciemos esot, ņēma tējas krūzi bezmazvai trīcošām rokām un uzvedās priekš sevis netipiski stīvi! Tad es daudz ko stipri pārdomāju un sapratu, ka nedrīkst iedzīvoties dziļos putekļos, bet visām mantām nav jāstāv ar cm precizitāti ! Un vēl jo vairāk ciemiņu klātbūtnē nedrīkst ņemt un visu nepārtraukti vākt/tīrīt/ mazgāt (kas ciemiņam liek justies vainīgam, ka viņš kko sasmērējis bezmazvai). Šobrīd vados pēc principa: kārtīgs un tīrs mājīgums

Es nesaku, ka tas ir drausmīgi, ja cilvēks tā jūtas harmonijā. Tā kā man ir apbrīnojams talants savandīt māju pāris minūtēs un es svēti ticu, ka krēsls ir labākais skapis, tad man būtu mission impossible kļūt par perfekcionisti.

Es gribeetu buut sad un tad taa ideala un perfektaa, bet parcik,man ir sausmigaa forma ekzema,tad es nevaru pati normali ne eest, ne ko sakartot, ne sevi nomazgat,kas no vienas puses ir forshi, jo to dara mans forshais liigavainis) takaa jaa...man gribeetos,lai viss buutu perfekti vai vsm buutu majkalpotaja

Vai gribētu visu ideāli? Protams.
Tikai nesanāk gan. Un slinkums dara savu.

Es esmu diezgan liela perfekcioniste, gribās, lai vienmēr viss apkārt ir pefekti(manā izpratnē, nevis balstīts uz vispārpieņemtām normām). Bet diežēl gribēšana ir lielāka par darīšanu.

Neesmu jau arī TIK sterila - bet man patīk kārtība, visur!