Cosmo Ārzemnieces.

Lasu un domaju, kaa gan meitenes pierod. Es vel joprojam gribu raudat katru dienu peec mammas. Nu tik beedigi. Kaa lai sho pardzivo? Varbut tagad esmu tik bediga, jo nav ideali apstaklji, tadelj ari sanak pagruzities, bet draugi un mamma, un suns.. Arprats. Nedela vismaz 3 reizes apraudos. KAA lai ciinaas pret sho?

Atvainojos autorei, bet-
Vai šeit ir kāda, kura ir bijusi brīvprātīgajā darbā Indijā vai Afrīkā, kā jau susļiks minēja ? Ja jā, tad gribētos uzzināt kaut ko vairāk kā bija, kādi iespaidi, un vai ir vērts ?

Plānoju doties uz UK, pēc gada vai diviem, jo tur studēt jomā,kas mani interesē ir daudz perspektīvāk kā LV.

Man LV kā vieta arī nepietrūkst. Dažreiz uznāk nostaļģija, bet tikpat ātri arī pāriet. Tiesa, esmu ārzemēs tikai četrus mēnešus. Redzēs, kā būs nākotnē..
Problēma tāda, ka zeme, kurā dzīvoju arī nav perfekta. Nerunājot par kriminālo faktoru, arī cilvēki ne līdz galam patīk.. Ja būtu jāizvēlas vieta, kur justos vislabāk, tad tā droši vien būtu Berlīne, UK vai kāda no Amerikas lielajām pilsētām- visumā, pilsētas, kurās ir visatļautība, atvērtība, kultūru dažādība. Kā teikt- izvirtušie Rietumi. Tas mani arī biedē- ka varētu šeit tā arī neiedzīvoties.

Par ģimeni. Mani moka sajūta, ka esmu pametusi māti. Tipa "paldies, ka izaudzināji, es laižu prom". Smagi to pieņemt, jūtos kā nodevēja. Arī omi žēl.
Bet tikai pašā sākumā nesanāks bieži braukāt ciemos. Ideāli būtu- reizi gadā es uz LV, reizi gadā- ģimene uz šejieni.
Draugi arī pietrūkst, bet tas pāries, zinu.

Man lv nepietruukst. Ir forshi atcereeties par to, ka ir taada zeme uz pasaules ar skaistu dabu, ahitektuuru, iipatneeju valodu un garshiigu eedienu, bet nekad neesmu tur jutusies kaa maajaas, jo esmu paaraak diivaina un pielaagoties negribosha.

Dublinā sava foršā darba dēł.

nu jā, man līdzīgi ir tas,ka tajā jomā,ko mācījos un pabeidzu LV augstskolā - pilnīgi nekāda perspektīva Latvijā. diemžēl. jau tagad redzu,ka šeit tas ir labāk un attīstītāk :)

amarella,
"vēlreiz tik viegli pamest mājas", tieši tā. nezinu, smagi kkā šīs pirmās brīvdienas te, varbūt pat labi, ka Tu brauksi tik vasarā.
jā, pašlaik esmu uz pusgadu/iespējams, gadu, esmu aizbraukusi mācīties apmaiņas semestrī, t.i., izglītības iemesls. šeit savā jomā diemžēl neredzu perspektīvas un Erasmus redzu kā iespēju izpētīt, kas darās citā valstī. un redzu jau pēc pirmā mēneša, ka ir citādāk.

Norvēģijā
Jo satiku savu draugu norvēģi lv
Tāpat būtu braukusi kaut kur prom,jo nekad nestrādātu par lv algām

Neizcelšos ar oriģinalitāti - apmēram gadu esmu Anglijā. Pašreizējā sociālā vide gan vairāk atgādina kādu Spāniju, bet ļoti ceru to drīzumā mainīt.
Atbraucu, jo viss bija līdz kaklam. Man bija darbs, augstskola, jaukas mājas, puisis un kaķis. Un apbriebās tas viss. Uz skolu pārstāju iet pavisam, uz darbu ar nepatiku, bet puisim visu laiku rūcu virsū (vienīgā lieta, ko nožēloju) Londona mani vienmēr ir vilinājusi ar savu dažādību, ar to, ka tā nekad neapniks. Un iespējas. Atbraucu ar plānu mācīties ko specifisku, kas Latvijā nav iespējams, tomēr tik tālu vēl nemaz neesmu tikusi.
Vienīgās "lietas" kas man pietrūkst, ir aptuveni 10 cilvēki, ieskaitot draugus un ģimeni un Latvijas mūzikas scēna. Nē, pēc Laura un Lienes neskumstu, vienmēr esmu bijusi alternatīvākas mūzikas piekritēja, un tā nu Latvijā vienmēr ir bijusi lieliska. Gribi koncertu? Aizej pie puikām uz mēģinājumu telpu.
Klubu scēna gan šeit ir burvīga. Pat mazajos klubos, kuros ir vieta vien kādiem 200 cilvēkiem, Tu nejutīsies kā ienācis svešā viesistabā, ko bieži var pieredzēt Latvijā.
Par darbu - tas būs sūdīgs vienmēr, kamēr tas nebūs tieši tas, ko vienmēr esam vēlējušies darīt.

Man likaas,ka pirmais gads bija easy un forshs,jo viss jauns un taa, bet,vot, pec tam tad ir jaizdomaa,ko talak,palikt te,braukt kur citur,jo pa gadu jau esi bika pbruzhajies,iedzivojies,tad ari var izvertet,vai labak palikt vai nee,

Esmu prom jau vairak ka 4 gadus un 3 meneshus. Laiks iet tik atri.
Ir gruti,skumji dazhreiz. Bet man noteikti visidealakais variants ir,ja es varu 3-4 reizes gada aizbraukt uz dzimteni. Braukshu atkal novembri,bet shoreiz jau ar delu,kuru gribu iepazistinat ar valsti,no kurienes ir celusies mamma.

miss_grape - jā, saprotu,ka pēc pusotra mēneša nav ko vērtēt. man īstenībā būtu bail braukt uz Latviju ciemos - bail, jo nezinu, vai varētu vēlreiz tik pat viegli pamest mājas. ir doma braukt vasarā uz Latviju uz kādām 2 nedēļām, bet 100 % nezinu, kā viss sanāks.

bet tu pašlaik esi tikai uz pusgadu/gadu tur? tad jau nav tik traki,jo zini,ka atgriezīsies. un kāda iemesla dēļ tu devies uz ārzemēm,ja drīkst zināt?

Amarella, tur jau tā lieta, arī es, kamēr biju pirmo pusotru mēnesi ārzemēs, jutos normāli, un teicu to pašu - tēvu un kaķi šeit, un viss būs 'čoini'. Arī par perspektīvām tur, salīdzinot ar lv, varu teikt pilnīgi to pašu. Tikai tā tā mājās braukšana vnk sašūpo visus ūdeņus. Mājas tomēr ir mājas, kuras atstāt ir grūti,pa pāris nedēļām pieradu atkal pie šejienes, taču tomēr visa bērnība, skolas gadi šeit, lv.. nez, varbūt pārāk emocionāli to ņemu.

Emmanuelle, arī man sakāpa kamols kaklā, lasot..
Pilnīgi piekrītu, daudz vieglāk ir, ja aizbrauc jau ar kādu savējo cieši blakus, vislabāk, otru pusīti.
Eh.. man jau te saka - atradīsi boyfriendu tur uz vietas, tad nu viss mainīsies.. nezinu. Vai vispāŗ gribu kādu tur atrast. Bet tā cita tēma. Katrā ziņā, jūtu, ka grūtsirdība pārietu, ja zinātu, ka tur, ārzemēs, gaida tava otra pusīte.
Katrs mēs aizbraucam no LV dažādu iemeslu dēļ, taču daudziem tas ir viens - nespēja atrast piemērotu darbu vai iegūt labu izglītību (nesaku, ka visās jomās, ir, kur arī LV ir absolūtā topā).. un patiesībā tā ir tāda traģēdija.. ticu, ka neesmu vienīgā, kura rīt lido prom un šovakar raud spilvenā par to, ka jāatstāj mājas..

esmu ārzemēs jau pusotru mēnesi. pagaidām ļoti labi iztieku bez Latvijas. ja šeit būtu mana mamma un mans kaķis,tad man vispār neko vairs nevajadzētu :D
bet tā man šķiet patlaban, kas būs pēc pusgada vai gada - to nezinu.

vispār jau es esmu apmierināta, darbu esmu dabūjusi un ļoti apmierināta par tām ekstrām, ko darbs šeit piedāvā- bezmaksas pusdienas/vakariņas, agros rītos un vēlos vakaros tevi savāc/aizved uz mājām, nemaz nerunājot,ka šeit ir izaugsmes iespējas. ja Latvijā es strādātu tādu darbu kā šeit, tad es oficiāli uz papīra saņemtu minimālo un tad man pēc nodokļu nomaksas vēl būtu jādomā,kā izbraukāt uz/no darbu+ paēst (nemaz nerunājot,ja )būtu jāmaksā īre un komunālie. šeit visu apmaksājot paliek vēl nauda gan apģērbam,gan izklaidēm un paliek vēl pāri pēc tā visa.

bet doma tāpat ir atgriezties Latvijā pēc kādiem 5 gadiem, bet tas vairāk jau atkarīgs no tā,kā šeit viss notiks :)

Miss grape-jaa es jau dziivoju patstaaviigi!Man ir taa,ka domaaju par saveejiem katru dienu-izfantazeejos,ko vini dara,kaa dziivo-iipasi sveetku reizees...!Tad man ir taadi momenti,ka redzu sapnii sevi kaa jaunu sievieti un savus mazos utt,tad pamostos noraudaajusies...tagad arii sakaapa kamols kaklaa...
Man liekas visvieglaak ir tiem cilveekiem,kuri brauc prom ar otru pusiiti,gimenes.Tie parasti iedziivojas labaak.Ir noteikti skumjas pec taas mammas,teeta,vecmammas utt,arii draugiem,bet tas ir savaadaak tomeer laikam.Mana gadijumaa tas bija loti liels solis ar domu,ka viss buus mazliet citaadi...

Emmanuelle,
cik saprotu, Tu ārzemēs tā nopietni un uz palikšanu.
manā gadījumā ir runa par pusgadu/gadu, bet saprotu jau, ka vajadzētu doties prom pavisam.

vispār daudz vieglāk ir, ja nebrauc mājās, vismaz man. tad mierīgi pierodi pie savas tālās zemes dzīves un pat iestājas tāds kā miers, veidojas arī draugi, jauni kontakti, utt.,
bet tiklīdz atbrauc mājās, pēc tam aizbraukt atpakaļ ir tik grūti.. vai arī Tev tas pats? jeb mājās būšana tieši palīdz?

Miss grape-es atceros so vasaru !Man nav taa,ka ar lielu gruutsirdiibu dodos atpakal,bet peec kaada laika tomeer zinu,gribu atkal visus redzeet,samiilot saveejos!
Laikam buutu vieglaak dziivot,ja nebuutu izdariijusi savu izveeli,tas skaidrs.

un ko jūs darāt, kad esat LV brīvdienās uz pāris ned. un saprotat, ka pa šo mazo laiku (par spīti visam, ka nav perspektīvu, ka varbūt pat neredzat šeit sevi, vismaz ne tajā jomā, ko sirds kāro), esat paspējušas pierast pie mājām, nu mājām taču! - un ar milzīgu grūtsirdību dodieties atpakaļ? pat, ja tajā "atpakaļ" ir tas, kas jums uz to brīdi vajadzīgs?
emocijas tik ļoti čakarē dzīvi.. raudāt gribas, ka jābrauc prom, labprāt paliktu savā gultā ar savu kaķi, ar sev mīļiem cilvēkiem.. (pat, ja ārzemēs jau arī palēnām izveidojas draudzības)..
sasodīts.