Cosmo Ārzemnieces.

Neizcelšos ar oriģinalitāti - apmēram gadu esmu Anglijā. Pašreizējā sociālā vide gan vairāk atgādina kādu Spāniju, bet ļoti ceru to drīzumā mainīt.
Atbraucu, jo viss bija līdz kaklam. Man bija darbs, augstskola, jaukas mājas, puisis un kaķis. Un apbriebās tas viss. Uz skolu pārstāju iet pavisam, uz darbu ar nepatiku, bet puisim visu laiku rūcu virsū (vienīgā lieta, ko nožēloju) Londona mani vienmēr ir vilinājusi ar savu dažādību, ar to, ka tā nekad neapniks. Un iespējas. Atbraucu ar plānu mācīties ko specifisku, kas Latvijā nav iespējams, tomēr tik tālu vēl nemaz neesmu tikusi.
Vienīgās "lietas" kas man pietrūkst, ir aptuveni 10 cilvēki, ieskaitot draugus un ģimeni un Latvijas mūzikas scēna. Nē, pēc Laura un Lienes neskumstu, vienmēr esmu bijusi alternatīvākas mūzikas piekritēja, un tā nu Latvijā vienmēr ir bijusi lieliska. Gribi koncertu? Aizej pie puikām uz mēģinājumu telpu.
Klubu scēna gan šeit ir burvīga. Pat mazajos klubos, kuros ir vieta vien kādiem 200 cilvēkiem, Tu nejutīsies kā ienācis svešā viesistabā, ko bieži var pieredzēt Latvijā.
Par darbu - tas būs sūdīgs vienmēr, kamēr tas nebūs tieši tas, ko vienmēr esam vēlējušies darīt.

Norvēģijā
Jo satiku savu draugu norvēģi lv
Tāpat būtu braukusi kaut kur prom,jo nekad nestrādātu par lv algām

amarella,
"vēlreiz tik viegli pamest mājas", tieši tā. nezinu, smagi kkā šīs pirmās brīvdienas te, varbūt pat labi, ka Tu brauksi tik vasarā.
jā, pašlaik esmu uz pusgadu/iespējams, gadu, esmu aizbraukusi mācīties apmaiņas semestrī, t.i., izglītības iemesls. šeit savā jomā diemžēl neredzu perspektīvas un Erasmus redzu kā iespēju izpētīt, kas darās citā valstī. un redzu jau pēc pirmā mēneša, ka ir citādāk.

nu jā, man līdzīgi ir tas,ka tajā jomā,ko mācījos un pabeidzu LV augstskolā - pilnīgi nekāda perspektīva Latvijā. diemžēl. jau tagad redzu,ka šeit tas ir labāk un attīstītāk :)

Dublinā sava foršā darba dēł.

Man lv nepietruukst. Ir forshi atcereeties par to, ka ir taada zeme uz pasaules ar skaistu dabu, ahitektuuru, iipatneeju valodu un garshiigu eedienu, bet nekad neesmu tur jutusies kaa maajaas, jo esmu paaraak diivaina un pielaagoties negribosha.

Man LV kā vieta arī nepietrūkst. Dažreiz uznāk nostaļģija, bet tikpat ātri arī pāriet. Tiesa, esmu ārzemēs tikai četrus mēnešus. Redzēs, kā būs nākotnē..
Problēma tāda, ka zeme, kurā dzīvoju arī nav perfekta. Nerunājot par kriminālo faktoru, arī cilvēki ne līdz galam patīk.. Ja būtu jāizvēlas vieta, kur justos vislabāk, tad tā droši vien būtu Berlīne, UK vai kāda no Amerikas lielajām pilsētām- visumā, pilsētas, kurās ir visatļautība, atvērtība, kultūru dažādība. Kā teikt- izvirtušie Rietumi. Tas mani arī biedē- ka varētu šeit tā arī neiedzīvoties.

Par ģimeni. Mani moka sajūta, ka esmu pametusi māti. Tipa "paldies, ka izaudzināji, es laižu prom". Smagi to pieņemt, jūtos kā nodevēja. Arī omi žēl.
Bet tikai pašā sākumā nesanāks bieži braukāt ciemos. Ideāli būtu- reizi gadā es uz LV, reizi gadā- ģimene uz šejieni.
Draugi arī pietrūkst, bet tas pāries, zinu.

Plānoju doties uz UK, pēc gada vai diviem, jo tur studēt jomā,kas mani interesē ir daudz perspektīvāk kā LV.

Atvainojos autorei, bet-
Vai šeit ir kāda, kura ir bijusi brīvprātīgajā darbā Indijā vai Afrīkā, kā jau susļiks minēja ? Ja jā, tad gribētos uzzināt kaut ko vairāk kā bija, kādi iespaidi, un vai ir vērts ?

Lasu un domaju, kaa gan meitenes pierod. Es vel joprojam gribu raudat katru dienu peec mammas. Nu tik beedigi. Kaa lai sho pardzivo? Varbut tagad esmu tik bediga, jo nav ideali apstaklji, tadelj ari sanak pagruzities, bet draugi un mamma, un suns.. Arprats. Nedela vismaz 3 reizes apraudos. KAA lai ciinaas pret sho?

PLAYPAUSE,
Es domāju, ka tu vienkārši esi tāds cilvēks. Tev ļoti svarīgi ir tuvie, ģimenes klātbūtne. Droši vien tava ģimene ir saliedēta, kopā svinat skaistus Ziemassvētkus.
Mana ģimene tāda nav, varbūt tāpēc arī neilgojos līdz asarām. Bet pavīd cita problēma, kā jau teicu- jūtos kā nodevēja, kas viņus pameta.
Kas līdzēs? vecais labais laiks.

Esmu Dānijā jau 3 mēnešus. Kopumā man šeit patīk, bet vai esmu gatava palikt pa visam, nezinu - tas atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Galu galā vienai pa pasauli vandīties apkārt nav nemaz forši.
Man,protams, pietrūkst ģimenes un draugu, bet tagad pieturos pie tā, ko man viens draugs teica - "Kaut kas ir jāziedo, ja gribi būt tur, kur esi tagad!"Un es tiešām gribu te būt - mācīties, iepazīt jaunus cilvēkus, iegūt jaunu pieredzi. Liels + no šīs pārcelšanās ir tas,ka iemācīšos būt patstāvīga, nekad nav bijušas problēmas palikt vienai, taisīt ēst vai kārtot māju, bet te viss ir citādi, tik ilgu laiku esi bez ģimenes un ilggadējiem draugiem,ka nākas visādas lietas iemācīties.

No LV man ļoti pietrūkst Kāruma sieriņu :D

Twiddy, arprats, domaju, kada gan maita esmu, jo neee! Kad biju Latvija, sanaca daudz argumentet ar mammu par sho, es biezhi teicu, cik ljoti gribu prom, jo dzivoju tikai divata ar vinju. Man ir maza gjimene, kas vel pietam nav ipashi saliedeta.
Laikam emocionala saite ar mammu tikai ir parak stipra.
Jutos ka maza meitene. Bet nu tik neizturami tas ir!

Twiddy, saprotu Tevi līdz kaulam.
atceries tikai - pat, ja šķiet, ka mammu esi pametusi - Tu aizbrauci, jo Tev tā bija labāk. un, ja iekārtosies tur, varēsi paņemt mammu līdzi un nodrošināt cilvēka cienīgas vecumdienas. un beigās Tava aizbraukšana būs darījusi tikai labu, tici man.
PLAYPAUSE, saprotu arī Tevi.. neraudu tik bieži ārzemēs, taču tā sajūta jau visu laiku kaut kur iekšā..

miss_grape
Zini, jo vecāks cilvēks paliek, jo mazāk gribās traukties svešumā. Stipri apšaubu, ka mana mamma gribēs doties uz otru pasaules malu, kur nemāk ne valodu, nezina kultūru.. Pamest savu puisi, māsu. Tā jau arī nenotiks.
Bet, protams, piekrītu, ka galu galā daru viņai labu. Viņa pati arī to saprot, saka "ja tev ir labi, man ir labi". Ja pasapņojam- plāns ir viņai nopirkt nekustamo īpašumu pierīgā, un katru gadu apciemot.

Esmu atpakal UK.

5,gadi Vaacijaa!!
atbraucu ar savu draugu,,
nopirkam zemes gabalu,tagad tik jaizremontee maju,,Un jaa mes te paliekam pa visam!!
Par Lv nedomaaju..

No 1. novembra būšu atpakaļ Londonā!
P.S. meklēju kompāniju, ar kuru ballēties 5dienās un 6dienās, šopingot utt. :)

meitenes, ko jūs darāt, kad, ārzemēs esot, ļoti sagribas mājās?

Piezvanu uz mājām, es ar mammu skypoju katru dienu, sačatojam, kad brīvs brīdis utt. Sazvanos ar draudzenēm, kuras ar nav Latvijā, tā parunājot, kurām līdzīgi, paliek vieglāk. Skatos daudz smieklīgu seriālu. Bet man reti kad tiešām ļoti sagribas uz Latviju.

Esmu UK jau 3 1/2 gadus. Nē,Latvijas kā valsts man nepietrūkst nemaz. Man pietrūkst gimenes,mammas,omītes,opīša šad tad. Man te ir draugs,varbūt tāpēc vieglāk,neesmu uz savu galvu viena pati. Ciemos braucu 2x gadā.
Ja godīgi,šo gadu laikā ir bijušas emmmm...laikam reizes 2-3,kad ir gribējies mājās tā līdz asarām. Pirmo reizi "nojūdzos" pēc pusgada,kad runāju ar mammu pa telefonu,kad aizlūza balss un viss, asaras birst,parunāt nevar,mamma arī knapi valdās,prasa,kas man kaiš,vai viss kārtībā...
Bet ar laiku pierod.
Ja godīgi,paceloties no RIX man ir tāda....pat nezinu,kā lai nosauc,sajūta. It kā nostalgija,it kā viegls satraukums,ka tūlīt, tūlīt bùšu atpakal mājās,pie drauga. Jā,mājās. Te ir manas mājas.

Dzivoju UK (Anglija) jau vairak ka 3 gadus!