Skatiens...zemē.

Kautriiba.
Ja nepatiik, tad jau man shkiet, nebaidaas tieshi blenzt virsuu, vai arii skatiens veersts garaam, bet ne jau uz leju.
Es peec seviim spriezu, protams.

Kautrība. Es esmu kautrīga un,vienmēr,tā daru :D

Es vairs neskatos uz zemi, bet sāku griezt galvu kā lokators :D

Pašpārliecinātības trūkums!

Laikam, jā, pašpārlieicnātībā problēma.
Bet man bieži pilnīgi tirpas pārskrien, cik cilvēki var intensīvi skatīties virsū un acīs. It kā eju, skatos taisni uz priekšu, bet jūtu, ka pretīmnācējs "dedzina", mirkli paskatos virsū, un, jā... tas savādais brīdis, kad divi svešinieki saskatās, un viņu galvās lido miljons klusu domu. Abi ir pieķerti ha.

Man šķiet pilnīgi muķīgi tur ko dziļu meklēt. Ja eju pa ielu un man ir labs garastāvoklis, vienkārši skatos visur, pa labi, pa kreisi, augšā, lejā, bet , ja slikts, tad vienkārši taisni 'duru uz priekšu', ja skumīgs vai domīgs, parasti skatiens zemē, peļķēs vai pretimnācēju apavos. Ar kautrību vai pašpārliecinātību nekāda sakara.

Tad es arī laikam esmu kautrīga ar zemu pašvērtējumu :D Zemē skatīšanās man parasti ir dienās,kad nejūtos pietiekami skaista, vai ja nav sanācis matus izmazgāt :D

Es skatos uz leju, lai neiekāptu peļķē :D
Ar pašpārliecinātību problēmas nav un arī par īpaši kautrīgu mani nenosaukt .. vienkārši nepatīk, ka uz mani skatās .. tāpēc novēršos un bieži vien uz leju un smīnot ļaunā smīniņā :D

Es pēdējā laikā cilvēkus šokēju - skatos acīs un uzsmaidu.
Kāpēc šokēju? Tāpēc, ka viņi to negaida. Patīk vērot reakciju.
Vairāk gan uz vīriešiem skatos.

neskatos uz zemes, bet gan garām, lai redz, ka neesmu ieinteresēta! :D

Es nākot kādam nepazīstamam cilvēkam pretī arī neskatos acīs, jo 90% kaut kur steidzos un nav laika skatīties uz cilvēkiem, kur nu vēl acīs. Tātad - neieinteresētība citos. Reizēm skatos vilcienā (kur patiesībā grūti no tā izvairīties), kādās citās sabiedriskās vietās, kur kaut ko gaidu. Tad ja novēršos - tā pati neieinteresētība, kautrība u.tml. Katrā ziņā nekas negatīvs.

Es skatos uz leju, lai neiekāptu peļķē

+ suudos
kautrigums ir ari vel tad ja krumos lluur, es ta daru, un tad vel llielaku interesi man izrada garamejoshie puishi psc:D

eju un skatos zemē, jo baidos izlauzt kājas, ja esmu uzvilkusi papēžus un brienu pa bruģētām ielām :D
pašpārliecinātības trūkums? Nebūt nē

reizēm tā varb būt kautrība, bet tikpat labi var vnk skatīties tam cilvēkam garām :D bet vsp es arī skatos zem kājām, lai papēžus nenolauztu pa tām draņķīgajām ielām :d nav jau protams deguns zemē, bet nu paskatos uz leju

Ko nozīmē, ja pretī nākošā cilvēka skatiens ir vērsts uz zemi?

Es tā daru, ejot pa taciņu savā rajonā, kur bieži tiek staidzināti suņi. Neskatīties uz zemi ir bīstami. :D :D :D

Es skatos uz leju, ja zeme nav līdzena un esmu ar augstiem papēžiem :D
Bet nu vispār, ja man kāds nepatīk/neinteresē es skatos garām...

Pievienojos tām, kuras skatās uz leju, lai neiekāptu kādā suņa priekā vai nesamežģītu kājas uz mūsu fantastiskajiem ceļiem. Bet, ja viss līdzens, suņa prieki nemētājas, tad noteikti kautrība jeb nodurtais skatiens. :)

skatos uz leju, kad vnk negribu redzēt riebīgu purnu

Kāda vēl kautrība, ejot pa ielu? Tādās situācijās arī var sakautrēties? :D Es skatos zemē, lai redzētu, kur lieku kāju, jo tad, kad apbrīnoju arhitektūras brīnumus, mūždien kaut kur ieskrienu vai aizķeros visiem par lielu uzjautrinājumu:D